Meklēt šajā emuārā

trešdiena, 2010. gada 27. oktobris

Sen....

Nu ļoti sen neesmu neko rakstījusi - visādas būšanas un nebūšanas! Taču ļoti ceru, ka pavisam drīz kaut ko uzrakstīšu, jo sakāmā ir sakrājies bezgala daudz! Tēmas - visdažādākās:
- āži par dārzniekiem;
- tūrisma pakalpojumu kvalitāte Latvijā;
- arodizglītība Latvijā, jeb ko es darītu, ja būtu izglītības ministre;
- un protams, teātris!
Ceru, ka laiks atradīsies!

piektdiena, 2010. gada 2. jūlijs

Nesteidzīga atpūta Latvijā - Jūrmalciema Jūrmaļos

Tā kā Līgo svētki bija iegadījušies pagari, nolēmām nodoties nevis gastronomiskām izvirtībām, bet apskatīt vēl neredzētas vietas gan tepat Latvijā, gan arī Lietuvā, jo diezgan cītīgi esam iesaistījušies vairākās apceļošanas akcijās - gan Dižajā Baltijas apceļošanā, gan piļu un muižu apceļošanā, un ja labi veiksies, tad pieķersim klāt arī Kurzemes apceļošanas akciju.
Nolemjam startēt 25.06. vakarā, jo Aivaram tā bija darba diena.
Tā kā viens no objektiem, ko nolēmām apmeklēt, bija Papes dabas parks, tad arī naktsmītnes meklējām tuvu tam un, protams, pie jūras. Mēs jau gan pagājušajā gadā izmēģinājām gulēšanu "bitītē" kempingos un atzinām par gana labu esam, taču šoreiz kulbā jaunie rumaki, jo velo bagāžniekus vēl neesam iegādājušies.
Un tā 25.06.no rīta plkst. 8:42 trijām naktsmītnēm - "Pūķrags", "Lejnieki" un "Papes Čakstes", izsūtīju e-pastus (jo e-pasti bija norādīti internetā pie šo naktsmītņu kontaktiem) ar vēlmi uzzināt, vai ir brīvas vietas šajās naktsmītnes no 25. uz 26.jūniju. Diemžēl, līdz plkst. 18:20, kad mēs izbraucām no mājām, neviena no minētajām naktsmītnēm tā arī mums neatbildēja. "Papes Čakstes" vismaz atzvanīja, bet tas bija pašā vakarā, kad mēs jau bijām ceļā uz Jūrmalciemu.
Secinājums - nelikt pie kontaktinformācijas e-pastus, ja tie netiek regulāri pārbaudīti. Un nepieņemšu aizbildināšanos, ka uzņēmējs taču nevar cauru dienu sēdēt pie datora - mūsdienu tehnoloģijas ļauj e-pastus saņemt arī mobilajā telefonā.
Lauku mājai "Jūrmaļi" Jūrmalciemā internetā e-pasts nebija norādīts, tādēļ zvanījām, un brīvas vietas bija! Un te nu jāsaka, jau tajā brīdī, kad saimnieks Jānis Jūrmalis mums teica "jā" vārdu - mums pašiem nezinot, jau bijām izvilkuši šī brauciena laimīgo lozi! Pie reizes jāatzīmē, ka visa saruna bija bezgala jauka, sirsnīga, atraktīva un humora pilna.
Un tā, lai arī pavēlu, aptuveni ap 23:00 esam Jūrmaļos. Jau ieejot pa durvīm, redzam, galds klāts - uz tā kūpinātas butes, Užavas alus un citi gardumi. Te atkal vajadzīga atkāpe, piesakot naktsmājas, apjautājos, vai saimnieks mūs nevarētu palutināt ar zivtiņām? Andele gan nesanākšot - tā saimnieks, bet brokastīs tās tika apsolītas. Taču tikām pie tām jau vakarā! Sarunas ieilgst līdz 00:30, bet esam ļoti apmierināti.
Plkst.9:30, pēc brokastīm un fantastiskām sarunām ar saimniekiem 1,5h garumā, dodamies uz Papes dabas parku. Lai arī sākotnēji bijām iecerējuši parka izzināšanai izmantot jaunos rumakus, no šīs idejas attiecāmies, jo sapratām, ka varētu būt par grūtu mums kā iesācējiem velo jomā, bet galvenais, mēs neuzspētu apskatīt "Jūrmaliešu senlietas" un pašu Jūrmalciemu, par kuru tik saistoši stāstīja Jānis.
Noklausāmies Papes dabas parka gides Veltas Kūpeles interesanto stāstījumu gan par zirgiem, gan par taurgovīm jeb savvaļas govīm un dodamies apskatīt vistuvāk jūrai esošo, no Lietuvas robežas pirmo Latvijā esošo - Papes, jeb kā kādreiz sauca Pappisen bāku. Papes bākas ugunis labas redzamības apstākļos var saskatīt pat 30 km attālumā. Bākas augstums 21 m virs jūras līmeņa. Pa ceļam piestājam pie Papes ezera putnu vērošanas vietā, bet, diemžēl, pat ar tālskati šamējie mums negrib rādīties. Šķērsojam savdabīgu tiltu pār Papes kanālu, un tad jau arī bāka ir klāt.














No turienes taisnā ceļā dodamies uz Latvijas etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāli "Vītolnieki", kas atrodas Papes Ķoņu ciemā un ir tipiska piejūras ciematiņa zvejnieka - zemnieka sēta, kurā var apskatīt senās ēkas, zvejnieku darbarīkus, apģērbu, 1100 gadus vecu vienkoča laivu, bet īpaši mani pārsteidza ļoti kompakta ēka, kur zem viena jumta ar atsevišķām ieejām bija izvietojusies kalēja smēde, pirts un lauku virtuve.










"Vītolnieki" neskatoties uz to, ka atrodas nu ļoti tālu no Rīgas, nebūt nav pamests lauku nostūris, ierodoties mums priekšā jau ir lietuviešu velobraucēju grupa aptuveni 15 gab., un rindā jau stāvēja atkal lietuvieši ar saviem Austrālijas paziņām. Tā kā īpaši kavēties negribējām, pievienojāmies pēdējiem un stāstījumu klausījāmies angļu valodā. Starp citu, runājot par lietuviešiem, bijām pamatīgi pārsteigti - Papē redzējām mašīnas tikai ar lietuviešu numuriem un dzirdējām tikai lietuviešu valodu. Nu ko lai saka, kas māk, tam nāk!
Iebraucam arī Rucavā, gribējām apskatīt etnogrāfisko māju "Zvanītāji", kas ir 19.gs.celta koka ēka un līdz mūsdienām saglabājusi savu pirmatnējo izskatu, bet diemžēl, tur mūs neviens negaidīja, laikam tāpēc, ka nebijām iepriekš pieteikušies.
Pa ceļam, braucot atpakaļ uz Jūrmalciemu, pa radio dzirdam, ka šodien, t.i. 26.06., vārda dienu svin Ausmas. "Jūrmaļu" saimnieces vārds ir Ausma! Nu ko, zvanām Rucavas TIC un jautājam, kur tuvākajā apkārtnē var iegādāties ziedus? Saņēmuši atbildi - Nīcā, dodamies uz turieni. Iegādājamies rozītes, nopērkam šampanieti, jo to, ka šampanietis garšo pašam "Jūrmaļu" saimniekam, uzzinājām jau iepriekšējā vakarā.
Apsveicam saimnieci, un saimnieka piedāvātajā izbraucienā pa Jūrmalciemu, dodamies viņa autiņā, ar viņu pašu pie stūres, pildot arī gida pienākumus.
Te nu jāpievēršas jaunajam Latvijas tūrisma tēlam. Kā zināms, jaunais Latvijas tūrisma sauklis ir - Nesteidzīga atpūta Latvijā! Tad nu ekskursija pa Jūrmalciemu bija tiešs trāpījums 10 šim sauklim.
Nav iespējams aprakstīt Jāņa stāstīto, tā bija tik daudz un tik neizsakāmi interesanti! Jānis, ja pareizi atceros, jau 4 paaudzē ir jūrmalciemietis un pats Kārlis Ulmanis pilnīgi nejauši, bet labprātīgi ir pieteicies Jāņa krusttēva lomai. Materiālā izteiksmē šis fakts Jāņa Jūrmaļa ģimenei 1935.gadā ienesa 105 latus! Sīkāk par šo faktu un daudzām citām interesantām lietām par Jāni Jūrmali un viņa kundzi Ausmu var izlasīt Rimanta Ziedoņa grāmatā "Jūras zemē Latvijā!"
Taču R.Ziedoņa grāmatā neaprakstītos Jāņa domu graudus daļēji atļaušos citēt. Kad Jāni nosaucu par Jāņonkuli, viņš saka: "Es neesmu nekāds onkulis! Pirmkārt, es neesmu tik bagāts, otrkārt, es neesmu tik labs!" Uz ko es teicu, ka tad jau viņš ir viens velna vecis! Šis teiktais viņam patika! Bet par to - es neesmu tika labs, es gan gribētu oponēt!
Vēl Jānis izstāsta, ka kādreiz zvejniekus sauca sievu vārdos - nevis Jānis, bet Ausminieks, jo sievas vārds ir Ausma, mans Aivars vienā mirklī pārtapa par Aivitnieku - man jau šī matriarhāta iezīme ļoti patika!
Uzzināju, ka vārītas cūku pupu pākstis dēvē par bandžiem un vēl, un vēl, un vēl!
Jānis izrāda mums arī savu saimniecību, tuvojamies dīķim, mums tiek iedotas baltmaizes šķēles, tiekam apklusināti, un tad Jānis uzsauc - tibiņas, tibiņas! Un kā uz burvju mājienu dīķī sāk lēkāt karpas. Kā izrādās, jau piecus gadus zivtiņas šādi tiek uzrunātas un, protams, atsaucas! Un kā nu ne, Jānis arī ziemā par tām rūpējas - aizsalušajam dīķim ar kompresora palīdzību tiek pievadīts skābeklis.
Jāni pats ir gids Jūrmalciemiešu senlietu krātuvē (tagad es zinu, ko nozīmē - iet uz āķiem), tikai nedaudz par tādām īsti sievišķīgām lietām un saimnieciskām nodarbēm pastāsta senlietu pārraudze. Tiekam izvadāti pa Jūrmalciema ceļiem un neceļiem, apskatām molu, klausāmies interesantus stāstus iz dzīves un nevaram vien beigt priecāties par to, ka tieši "Jūrmaļus" izvēlējāmies par savu naktsmītni! Jānis ir gatavs arī manai meitai Jūrmalciemā piemeklēt znotu un dēlam vedeklu:))
Kad esam Jūrmalciemu izbraukājuši krustu šķērsu, uzzinājuši vairāku jūrmalciemiešu dzīves gājumus, satikuši zvejnieku, kurš nāca mājās no zvejas, par kuru Jānis tikai nosmēja savu smejamo - ne pats lāga var nostāvēt, ne maisu noturēt, kad esam uzzinājuši, kāpēc kapiem ir dots tāds ambiciozs nosaukums - Dzimtenes kapi, dodamies atpakaļ uz "Jūrmaļiem".










Tagad ir laiks celt ārā savus rumakus un pēc saimnieka ieteikuma, dodamies apskatīt Latvijas augstāko - Pūsēnu kāpu. Taču tā kā atpakaļ no kāpas bijām iecerējuši braukt gar jūras alu, Jānis mūs vēl aizved līdz jūrai un parāda visus orientierus, lai mēs nenomaldītos atpakaļceļā. Nu ko, kāpjam rumakiem mugurā un aiziet! Un te nu jāsaka - mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Braucam, sekojam norādes zīmei, priecājamies par infrastruktūru - labiekārtotu autostāvvietu ar informācijas stendiem un dodamies tik tālāk jūras virzienā, jo kāpai taču loģiski jābūt pie jūras. Esam pie jūras! Stāvam uz kāpas! Augstas! Bet nu kaut kā aizdomīgi zems tas augstums. Saimniece Ausma teica, ka mēs no kāpās Nīcu redzēšot, te galvas jāpaceļ, lai priežu galotnes saredzētu.
Taču tā kā man reizēm, kā teica Jānis, mute kā elevators, redzot kāpās sauļojamies kādu kundzi, metu kaunu pie malas un taujāju, vai šī ir tā Pūsēnu kāpa? Lieki bija piebilst, ka smaids parādījās viņas sejā un sekoja teksts, ka kāpa esot stipri atpakaļ - mežā un sniedz mums vadošus norādījumus. Izrādās, labi infrastruktūrētā stāvlaukumā esot bijusi norāde, kurai mums bija jāseko. Nu ko, metam rumakus uz riņķi un steidzamies meklēt mežā Pūsēnu kāpu. Atrodam norādi, pievaram meža taku, bet galvenais, pa divām ļoti stāvām un augstām kāpnēm uzstutējot augšā savus rumakus, mūsu pūles ir vainagojušās panākumiem - Pūsēnu kāpa ir mūsu!
Taču doma vien, ka rumaki jādabūn pa tām kāpnēm atkal lejā, uzdzen drebuļus, tāpēc nolemjam no kāpas lejā doties caur mežu, jūras virzienā pa nelielām, knapi manāmām takām.














Esam veiksmīgi pievārējušuši bezceļa velomaršrutu un jūru sasnieguši. Jau iztālēm ieraugām Jāņa norādes un uzņemam kursu gar jūras malu uz tām. Jūtamies patīkami nokusuši, bet bezgala laimīgi.
Vakarā atkal pasēdēšana ar saimniekiem - svinam Ausmas ar šampanieti.
27.06. no rīta atvadāmies no saimniekiem un dodamies uz leišu zemi, priecīgi, ka mums tika dota iespēja iepazīties ar Ausmu un Jāni Jūrmaļiem. Lielum lielais paldies par visu, ko viņi mums sniedza!
Pārbraucot Lietuvas robežu, atkal un atkal "acīs iekrīt" Lietuvas ceļi. Un atkal, un atkal mums ir jautājums - kāpēc mums tie ir tik slikti, bet viņiem labi?
Mūsu mērķis - Kuršu kāpa un tajā esošā Pārnidža izzināšanas taka. Samaksājuši LTL 42,90, tiekam ar prāmi pāri uz Kuršu kāpu, samaksājot vēl LTL 20, tiekam ielaisti arī Neringā. Jāsaka godīgi, šī laikam ir dārgākā ieejas biļete bezmaksas objektā (taka ir bezmaksas objekts), taču tā bija mūsu brīva izvēle:)) Tā kā taka ir Baltijas dižās apceļošanas objekts un vieta, kur akcijas ietvaros ir jānofotografējas ir takā esošā Urbasa kalna bāka, tad to arī izdarām. Bāka celta 1874.gadā, tās augstums toreiz bija 51m, taču 2.Pasaules karā bāka tika uzspridzināta. 1956.gadā bāku atjaunoja, tikai tagad bākas augstums ir vairs 29,3m. varam tikai iedomāties, cik bāka bija varena pirms uzspridzināšanas.
Mazliet mulsināja norāžu neesamība uz bāku un diezgan nepievilcīgais skats pa ceļam uz bāku.














Mājupceļā izvēlamies braukt caur Šauļiem, jo arī tur atrodas viens no Dižās Baltijas apceļošanas objektiem - "Haima Frenkeļa villa". Villa mūs patīkami pārsteidz gan pēc satura, gan formas. Tā celta 1908. g. – vienīgā Šauļos un ir viena no nedaudzajiem Lietuvā esošiem XX gs. sāk. modernās arhitektūras (secesijas, jūgendstila) pieminekļiem. Ēkas interjerā ir grezna koka apdare, veidojumi, fresku fragmenti.














Un tā, veiksmīgi izpildījuši programmu, dodamies mājup. Imantiņš (Tom Tom) rāda, ka līdz mājām 152 km.

pirmdiena, 2010. gada 17. maijs

Kanēļa konditoreja Berga bazārā!

Nu jā, ir pagājis labs laiciņš, kā neesmu neko rakstījusi - notikumu daudz, laika maz! Taču centīšos spilgtākos notikumus reanimēt un izlikt Jūsu vērtējumam.
9.maijā tika atzīmēta Eiropas diena un Rīgā Vērmanes dārzā norisinājās plaša pasākumu programma. Tā kā Vidzemes Tūrisma asociācijai tika piedāvāta iespēja prezentēt "Tour de LatEst" velo maršrutu šajā pasākumā, tad arī es, kā šī projektā pilntiesīgs partneris, varēju popularizēt ne tikai šo maršrutu, bet arī Ogres un apkārtējo novadu tūrisma objektus, bet pats galvenais - šīs vasaras vienu no jaukākajām apceļošanas akcijām "Iepazīsti Latvijas centru!".
Tā kā šajā dienā bija arī paredzēts teātra apmeklējums - Dž.Dž.Džilindzera "Īstvikas raganas" (par to citā rakstā un citā reizē), tad pēc pasākuma Vērmanes dārzā nolēmām papusdienot Lido Vērmanītī. Tur kā jau Lido - gana garšīgi, gana sātīgi, vinvārdsakot - paēdām labi, bet kafiju nolēmām baudīt tā "pa smalko"! Domāts darīts! Likās, Berga bazārs būs gana laba vieta! Tur viss neierasti kluss un mierīgs, cilvēku nav, jāsaka gan, ka laiks arī nebija īpaši jauks! Un tā iegājām pirmajā iestādījumā, kurš bija mums pa ceļam - Kanēļa konditoreja!
Pirms sāku izklāstīt savus novērojumus, gribētu Jūs iepazīstināt ar informāciju, kas atrodama www.bergabazars.lv par Kanēļa konditoreju: "Vilinoša smarža, kas piepilda Berga Bazāru aicina ikvienu garāmgājēju iegriezties Kanēļa Konditorejas pasaulē. Kafejnīcas nosaukums un kanēļkrāsas interjers precīzi raksturo piedāvātā sortimenta oriģinālo noformējumu, izstrādājumu kvalitāti, kas apvienota ar konditoru meistardarbu un labu apkalpošanas kultūru.
Kafejnīcā var nobaudīt augstvērtīgu kafiju, kapučīno, uz vietas gatavotas smalkmaizītes, kruasānus, groziņus, kūciņas, kūkas un safrāna kliņģerus, saldos un sāļos cepumus".
Nu ko lai saka, tā tas arī bija, tikai klāt vēl jāpieliek arī konditorejas cenas: tējas sākot no 2,50, kūkas gabaliņi arī, kafija 1.60, bet nu jāsaka godīgi - tā bija izcila! Arī bezē izstrādājums, nedaudz lielāks par paipala olu, kas saucās "Eņģeļa pieskāriens", arī bija izcils un atbilstošs savam nosaukumam!
Pārdevēja laipna, palūdz mūs apsēsties - viņa mūs apkalpošot un pienesīšot visu klāt! Nu ko - jauki! Ir laiks vērojumiem:))
Apsēžoties pie galdiņa, "interjers" sāka mulsināt! Uz galdiņiem ir nelielas tamborētas baltas galda sedziņas - nu kas var būt stilīgāks par šo - teiktu Mārtiņš Rītiņš, bet ak vai! Tā stilīgā, tamborētā sedziņa ir ar kafijas traipu!










Bet nu kā sacīt jāsaka - gadīties var visādi! Apkalpojošais personāls dienas steigā šo sīkumu neievēroja!
Un tad mums atnes salvetes, ko palikt zem kafijas krūzēm!










Te nu vairs nevarētu teikt - gadījās! Salvetes ir simtiem reižu mazgātas, presētas, zaudējušas savu krāsu un ar atirušām vīlēm!!! Bet, nauda maksāta - kafiju dzeram, "Eņģeļa pieskārienu" baudām!
Kad esam kafiju izmalkojuši, eņģeļa pieskārienu nobaudījuši un zinot to, ka priekšā vēl garš vakars, nolēmu, ka vajadzētu apmeklēt labierīcības, un tad sekoja pēdējais šī iestādījuma tekstila gabala iznāciens. Tualetē es sastapos ar šādu "dvieli"!










Un pats interesantākais, ka ziepes bija no Stendera ziepju fabrikas!!! Nu neiet man kopā tas "glaunais" roku slauķis ar Stendera ziepēm, cenas ar izirušām un kafijas aplietām galda sedziņām!
Un tad, kad esi iepazinies ar visiem Kanēļa kafejnīcas audumu jaukumiem, jo īpaši izbrīna sekojošs ieraksts www.bergabazars.lv: "Kopš aprīļa sākuma Kanēļa Konditorejā ir iespējams iegādāties Latvijas dizaineru "Herman's casa" ražotu virtuves tekstilu - galdauti, galda salvetes, virtuves dvieļi, priekšauti, galda celiņi u.c. izstrādājumi. Katrs izstrādājums ir roku darbs un tā ražošanai tiek izmantoti augstvērtīgi, viegli kopjami materiāli - lins, satīns u.c."

Varbūt paši konditorejai būtu jāiegādājas kaut kas no šiem izstrādājumiem?

sestdiena, 2010. gada 1. maijs

Citāda, savādāka, atšķīrīga....

Iebraucot Latvijā, katrs ciemiņš Latviju redz savādāk! Šim puisim, liekas, ir ļoti paveicies un par mūsu zemi mājās viņš aizvedīs tās labākās atmiņas!

piektdiena, 2010. gada 30. aprīlis

Stokholmas brauciena sāga jeb viena diena Stokholmā

Mana mamma jau visu laiku, kopš strādāju tūrisma nozarē, ir lūgusi, lai aizvedu viņu kaut kur uz svešām zemēm, bet kā jau tas, diemžēl, ir ierasts, savējiem pāri nodarām visbiežāk. Savu kļūdu daļēji centos labot Balttour tūrisma gadatirgū, iegādājoties prāmja biļetes 4 personām uz Stokholmu, pie tam brauciena datumus izvēlējos tā, lai tie iekristu tieši mammas dzimšanas dienā – 28.04.2010.
Te nu ir vajadzīga neliela atkāpe, jo gatavojoties šim braucienam, man radās daži būtiski jautājumi, jo pati Stokholmā pēdējo reizi biju pirms gadiem desmit un praktiski viss jau bija aizmirsies. Zinot, ka Stokholmā laiks mums ir ierobežots, kā arī mana mamma jau vairs savos gados lēkšot kā kalnu kaziņa nevar, ļoti gribējās visu sīki un smalki saplānot, lai dotajā laikā varētu pēc iespējas vairāk apskatīt. Un te nu radās šādi tādi jautājumi – Ar kādu sabiedriskā transporta līdzekli (Nr.) var nokļūt Vāsa muzejā? Ar kādu pēc tam var nokļūt uz vecpilsētu Gamla Stan? Ar kādu tikt atpakaļ? Cik ilgu laiku šie pārbraucieni aizņem? Un kāds ir optimālais maršruts, ja Stokholmā ir atvēlētas tikai 6,5h? Un daudzi citi? Diemžēl, visi „Stokholmā bijušie” un „labi pārzinošie šo pilsētu” sniedza tikai nepilnīgas atbildes un pat saliekot visu kopā, kopējā aina neveidojās šā vai tā? Īpaši palīdzēt nevarēja arī interneta mājas lapas. Un tad es nolēmu, ka sīki aprakstīšu mūsu braucienu, lai citiem būtu vieglāk plānojot savu laiku.
Jau braucot uz Rīgas pasažieru ostu, Līga (mana meita) tā starp citu izmet, ka mums taču mūsu izdrukātais papīrs (apliecinājums, ka esam nopirkuši braucienu), ir jāapmaina pret biļetēm! Lieki piebilst, kā es to varēju zināt, ja man, iegādājoties biļetes, neviens to nepateica! Jā , pie ieejas kuģī bija uzraksts, bet nu ja esi ar somām, tad tas gabals no ieejas prāmī līdz Pasažieru ostai ir diezgan ievērojams. Šim garajam pārgājienam un faktam, ka kuģī jānokļūst caur auto iebrauktuvi, mājupceļā uzzinājām skaidrojumu – izrādās, šīs neērtības radušās sakarā ar remontdarbiem Rīgas pasažieru ostā. Tātad iespējams, ka normālos apstākļos viss ir sakārtots loģiskāk.
Un tā 27.04.2010. es mazliet stresaina (jo kā nekā jūtos atbildīga par šo pasākumu), pārējie ne, jau plkst. 16.30. esam uz prāmja Romantika, mums ir A klases kajīte ar logu. Viss ir O.K. Ar tīrību kajītē arī puslīdz viss ir kārtībā, ja nu vienīgi melnie mati dušā!
Esam izpētījuši programmu, kas tad notiek uz prāmja, un laižam dzīvē! Sākumā plkst. 19:30 apmeklējām Stokholmas prezentāciju. Jāsaka, ka tas ir pasākums, kuru iesaku apmeklēt ikvienam, kurš vēlas pavadīt saturīgu dienu Stokholmā. Prezentācijā tika sniegta visa nepieciešamā informācija un es ieguvu atbildes uz visiem sākotnēji interesējošiem jautājumiem - ar kādu transportu, kur jābrauc un cik ilgi! Arī to, kur, kā un par cik var iegādāties biļetes. Jāsaka uzreiz, ka to var izdarīt informācijas centrā turpat uz kuģa. Tāpēc secinājums Nr.1 - visu nepieciešamo informāciju par Stokholmu var uzzināt turpat uz prāmja un iepriekš nav jāstreso! Protams, iepriekš būtu jāzina, ko tad īsti Stokholmā gribētu apskatīt. Arī autobusa biļetes un biļetes uz Vāsa muzeju var iegādāties turpat uz kuģa informācijas centrā, bet šo informāciju var izlasīt arī Tallink mājas lapā www.tallink.lv
Vēl pirms prezentācijas daži no mūsu mazās kompānijās ļaujas kārdinājumam un informatora aicināti, iegādājas loterijas biļetes! Taču roka ir veiksmīga, un mammas vīrs laimē dāvanu komplektu dāmām – Escada smaržas Marine Groove! Veikalā uz kuģa tās maksā Ls 33! Mammai papildus dzimšanas dienas dāvana! Hip, hip – urā! Bez loterijas parastās, bija arī kokteiļu loterija, proti, iegādājoties alkoholiskos kokteiļus, bārmenis izsniedz numuriņus, mēs tiekam pie četriem, taču, diemžēl, bārmeņa roka nav veiksmīga!
Uz prāmja ik pa brīdim ir kādi mazie pārsteigumi, kas varbūt kādam noder! Nu piemēram, stundu pirms iebraukšanas Stokholmas ostā, tika paziņots par 10% atlaidi visos uz prāmja esošajos veikalos! Katru dienu tiek izlozēts jebkura pirkuma čeka Nr., veiksmes gadījumā iespējams laimēt kruīza braucienu 2 personām. Tāpēc ieteicams saglabāt pirkuma čekus, jo skaļi par šo pasākumu neviens nebazūnē (nu vismaz es divu dienu laikā nedzirdēju, ka kāds kaut ko būtu skaidrojis), tikai čeka numuri pie informācijas punkta ik pa brīdim mainās.
Mazliet mulsināja pirms brauciena iepazītās cenas uz kuģa par brokastīm un vakariņām, un arī bija zināma neizpratne, cik naudiņas būs jāpatērē, jebšu arī jāņem kas līdzi no mājām? Nu jā, ēšana ir padārga, taču nav arī tā, ka viss ir jāņem līdzi no mājām, mani piemēram iepriecināja iespēja no rīta baudīt kārtīgu putras šķīvi (sākotnēji likās, ka šķīvī ieliktais putras daudzums nav pievārējams) ar apelsīnu ievārījumu (Ls 1,78), tāpat arī kafija un vārīts ūdens ir pieejami. Kārtīgas brokastis 2 personām Fast food ēstuvē izmaksā aptuveni Ls 6. Nu jā, ja naudiņa ir jātaupa, tad, protams, ir jāveido krājumi jau mājās un jāņem līdzi. Jāatzīmē, ka somas, pirms uzkāpšanas uz kuģa, netiek baudītas. Tas pats attiecas arī uz alkoholu, jo cenas veikalos un nerunājot jau par kafejnīcām, ir krietni augstākas kā veikalos Latvijā. Secinājums Nr 2 - nav obligāti jāņem kuģa piedāvātās brokastis un vakariņas par fiksētām cenām, ir iespējams gana labi paēst arī lētāk.
28.04.2010. plkst. 10:30 pēc Latvijas laika iebraucam Stokholmā – ostā, kur pienāk tikai Tallink kompānijas prāmji no Rīgas – Frihamnen. Iznākot no ostas, pa kreisi ir autobusa pietura, no kuras iet 76 autobuss (sarkanā līnija) ar kuru var aizbraukt līdz Vāsa muzejam. Pēc skaita tā ir 7.pietura un saucas Djurgards bron, tieši tā pat kā tilts, kuram ir jāiet pāri, lai nokļūtu uz Djurgardstadsstaden – pussalu, uz kuras bez Vāsa muzeja, atrodas arī Junibacken, Aquaria Water Museum, Skansen un Grona Lund.
No Djurgardstadsstaden ar kājām devāmies uz Gamla Stan – Stokholmas vecpilsētu. Gājiens nesteidzīgā solī aizņem aptuveni 20 min., tikai silti iesaku tiem, kas nav pieraduši staigāt, izmantot to pašu 76 autobusu un doties uz Gamla Stan ar autobusu, jo arī pa vecpilsētu ir jāstaigā tikai ar kājām. Plkst. 13:00 pēc Latvijas laika skatām sardzes maiņu pie Karaļa pils – Kungliga Slottet. Tā ir krāšņa! Pēc tam jau nesteidzīgi var baudīt visu pārējo, ko piedāvā šī pilsētas daļa.
Atpakaļ ceļu uz Frihamnen mērojam ar taksi, par ko samaksājam SEK 200, kas ir nedaudz mazāk, nekā mūs uz kuģa brīdināja, ceļā patērētais laiks – aptuveni 10 min. Taču atgriežoties ostā un izpētot sabiedriskā transporta karti, nonācām pie secinājuma, ka tas pats 76 autobuss mūs atgādātu arī atpakaļ no Gamla Stan uz ostu. Taču uz kuģa mūs brīdināja, ka šobrīd pilsētā rit remontdarbi un tāpēc ir lieli sastrēgumi un iespējams, ka braucot ar sabiedrisko transportu, iznāks patērēt vairāk laika, nekā parasti. Taču, tā kā mūsu kompānijā tie staigātāji bija tādi pašvaki, tad jau laicīgi atgriezāmies ostā, izmantojot taksometra pakalpojumu. Secinājums Nr. 3 – pilsētā ir ļoti labi izmantojams sabiedriskais transports tikai vajadzētu zināt – kas, ko un kā!
Mājupceļā jau iepriekš biju vienojusies par iespēju apmeklēt komandtiltiņu, taču šī iespēja diemžēl izpalika! Lai arī bijām noteiktā laikā un vietā. Kurš bija vainīgs pie radušās situācijas? Nezinu! Šoreiz liekas, ka kaut kur, kādā posmā nenostrādāja Tallink darbinieku savstarpējā komunikācija.
Vēl daži secinājumi - pašā pilsētā pārsteidza lielais imigrantu daudzums, protams, pasi neprasījām, lai noskaidrotu tautību, taču bija ārkārtīgi daudz tumsnējas ādas krāsas cilvēku, kā arī musulmaņu apģērbos tērptas dāmas. Taksometra šoferi, kurus ievēroju, nu neviens nelīdzinājās tipiskam zviedram.
Kaimiņus kā visur, arī uz kuģa neizvēlas – grūti uzskaitīt to alkohola daudzumu, ko izdzēra jaunieši divu nakšu garumā, kas dzīvoja mums pretējā kajītē un līdz ar to, arī alkohola radīto seku izbaudījumu – skaļa un neadekvāta uzvedība, regulāri netīrs paklājs pie iejas kajītē, pat dūru vicināšana utt.
Īpaši mani iepriecināja fakts, ka uz kuģa bija pieejams internets, tāds palēns gan, bet bija!
Nu jā, vēl jau būtu ko rakstīt, taču šo braucienu, diemžēl nevarēju izbaudīt pilnībā, jo bija jāgādā par citu labklājību, tāpēc šoreiz lai paliek tikai sausa „noderīgā informācija”!

svētdiena, 2010. gada 18. aprīlis

Versaļas kods

Ir ceturtdienas vakars (15.04.2010.), Dailes teātrī izrāde "Versaļas kods"!
Žans Batists Poklēns de Moljērs - izcils dramaturgs un aktieris!
Mihails Bulgakovs - krievu literatūras ikona!
Rolands Atkočūns - režisors ar vārdu!
Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ķesteris, Valdis Liepiņš, Pēteris Liepiņš, Juris Strenga, Jānis Paukštello, Juris Bartkevičs, Ilze Vazdika, Akvelīna Līvmane, Pēteris Gaudiņš - Dailes teātra zieds! Izcilības!
Vita Vārpiņa, Intrs Rešetins, Aldis Siliņš, Gints Grāvelis, Lauris Subatnieks - Dailes teātra nākotnes zelta fonds!
Anna Heinrihsone - kostīmu māksliniece!
Visu samiksējot - "Versaļas kods"!
Izrāde, no kuras pēc pirmā cēliena atkal aizgājām! Un diemžēl, mēs nebijām vienīgie, kas pameta teātri! Kas notiek ar teātri? Kāpēc?
Lasu internetā - "Versaļas kodā" runa ne tikai par mākslinieka vai aktiera likteni, bet jebkura cilvēka atkarību no viņa paša vājībām un kaislībām. Mīlestība, naids, nodevība, piedošana…! - Režisoram Rolandam Atkočūnam izdevies nesaudzīgi un smeldzīgi runāt par traģisko, dzīves laikā ierobežoto mīlestības, emociju, spēku un vēlmju limitu! Diemžēl, man un ne tikai man, to nebija lemts saskatīt.
Pirms izrādes iegādājos programmu un ar patiešām lielu interesi izlasīju piecu A5 formāta lapaspušu garu aprakstu par Moljēra dzīvi un daiļradi, par Bulgakovu un viņa dzīves vilktajām paralēlēm ar Moljēra dzīvi. Apraksts saistošs, interesants un viegli uztverams.
Izrāde runā par tik zināmām lietām - mīlestību, naidu, nodevību, piedošanu…! Kāpēc tā mani neuzrunā? Kāpēc es to nespēju uztvert? Kāpēc ļoti daudzas izrādes epizodes spēju saprast un uztvert tikai tāpēc, ka esmu izlasījusi aprakstu programmā? Kā piemēru var minēt Luija XIV (Ģirts Ķesteris) pēkšņo baleta figūru izpildījums izrādes laikā! Ja nebūtu izlasījusi programmā, ka Moljērs rakstīja komēdijas - baletus, kuros mēdza dejot pats karalis. Diemžēl, šo epizodi neizprata arī trīs mani teātra līdzapmeklētāji, jo iepriekš neizlasīja programmā esošo informāciju! Taču tā kā biju lasījusi, biju kompetenta paskaidrot!
Vai tagad teātra izrādes skatoties, būsim spiesti iepriekš iepazīties ar libretu, kā tas ir operās un baleta izrādēs, lai saprastu kas, ko, kā?
Žēl iztērētā laika un ieguldīto līdzekļu!

sestdiena, 2010. gada 10. aprīlis

Piedzīvojumi Pegasa Pilī

Igaunijas starptautiskajā tūrisma gadatirgū iegādājos viesnīcas speciālo piedāvājumu "de Lux", kuru varēja iegādāties tikai starptautiskajos tūrisma gadatirgos Rīgā, Tallinā un Viļņā. Piedāvājuma cena bija Ls 40, tajā ietilpa: dzīvošana viesnīcā 2vietīgā numurā, romantiskas vakariņas sveču gaismā pie kamīna, brokastis restorānā, 40 min SPA seanss sāls istabā 2 personām, bezmaksas autostāvvieta viesnīcas teritorijā, 50% atlaide pirts kompleksa apmeklējumam, 10% atlaide uz visām SPA procedūrām, kā arī atlaide akvaparkā. Protams, mēs iegādājāmies šo piedāvājumu! Kaut gan iespēju pabūt Līvu akvaparkā neizmantojām.
Kas uz to pamudināja? Nu, pirmkārt, jau laikam cena, otrkārt, biju dzirdējusi pretrunīgas atsauksmes par šo viesnīcu, tādēļ vēlējos pati pārliecināties, kā īsti ir un treškārt - nu vilināja mazliet tas bukletos un www redzētais "it kā" greznums.
9.-10.aprīlis bija laiks, kad mēs iegādāto pakalpojumu izmantojām! Nu un kā tad mums gāja? Īsti nezinu ar ko sākt, bet nu lai iet viss pēc kārtas!
Braucot izdomājām, ka vajadzētu izmantot masāžas pakalpojumu! Domāts, darīts! Piezvanījām - jā, tas ir iespējams! Ieradāmies viesnīcā pēc 15 iem. Vienojāmies jeb pareizāk sakot, es pasaku administratorei, ko, kad un kādā secībā darīsim. Tātad, vispirms masāža, tad pirts, tad sāls istaba un visbeidzot vakariņas! Mums liek atzīmēt uz lapiņas divus ēdienus no četriem ēdienu variantiem - salāti, zupas, siltais ēdiens un saldais ēdiens - virsroku ņem zivs fileja ar kartupeļu biezeni un saldais - es pasūtu augļus ar saldējumu, Aivars - "Napaleona" kūku. Saņēmuši atslēgu dodamies uz 302 numuriņu. Tas atrodas 3 stāvā, ir neliels, bet mīlīgs balkoniņs, ar skatu uz Dzintaru koncertzāli un tālumā jūra. Skatu bojā nekopts īpašums ar melniem miskastes maisiem tieši pretī ielas otrajā pusē, bet tā jau nav viesnīcas vaina.










Un tad jau atkal mani sīkumi (skat.iepriekšējos rakstus)! Lai atvērtu balkoniņa durvis, bija jāizrokas cauri blīvai gaišo aizkaru sienai, un tad, protams, nepalika nepamanīts, ka tie ir pat ļoti pleķaini (netīri), jo acīmredzot, mēs nebijām vienīgie, kas vēlējās tikt uz balkona. Tā kā tūlīt bija paredzēta masāža, bija vēlme noskaloties dušā, bet diemžēl nesanāca - vannas istabā nebija dvieļu! Gods, kam gods, pārpratums tika ātri novērsts, taču dušā vairs ieiet nepaspējām. Nu bet tā kā nebijām nākuši tikko no kartupeļu talkas, tad bija jau O.K.
SPA komplekss atrodas otrajā ēkā. Dodamies uz turieni. Mūs pavada puisis Dmitrijs, kurš ir ļoti laipns, visu laiku mūs uzmana, pakalpo, piedāvā kafiju, visu parāda un izrāda.
Pirmā uz klasisko masāžu dodos es - tā ir burvīga! Pat pēdiņas un galva tiek izmasētas, kas ne vienmēr ir iekļautas klasiskajā masāžā. Aivars, kā vienmēr pēc masāžas, lidinās pa mākoņiem! Dmitrijs, tikko esmu izgājusi no masāžas, piedāvā jau iet uz pirts kompleksu (neskatoties uz to, ka esam samaksājuši tikai par vienu stundu), jo viss ir ieslēgts un darbojas. Protams, par šādu pretimnākšanu ir ļoti liels prieks, jo nav lieki jāsēž un jāgaida, kad Aivars tiks izmasēts.
Pirts komplekss - foršs! Ir iespējams ieiet saunā, apmeklēt tvaika pirti un izmantot džakuzi, kas mani īpaši pārsteidza, jo pirmo reizi biju tādā džkuzi, kur varēja apgulties, atspiest galvu un ar ūdens strūklu tiek masēta mugura un pēdas. Pēc pirts dodamies uz Sāls istabu, tajā pēc masāžas un pirts kompleksa apmeklējuma - relakss pilnīgākais! Un tā relaksējoties mums rodas pirmie secinājumi:
Pirmais - jau sen runājam, kas ir tas tūrisma produkts, ko Latvija var pārdot, jo neesam taču Itālija un saules mums arī nav tik daudz kā Spānijā. Un arī atbilde jau it kā arī ir skaidra - kvalitatīvs tūrisma pakalpojums! Taču es vēl gribētu piebilst - kvalitatīvs tūrisma pakalpojums ar ATTIEKSMI, jo puisis Dmitrijs likās Pegasa pilī strādā tikai tādēļ, lai apkalpotu mūs! Paldies viņam!
Otrais - spriežam par to, ka kaut kā veiksmīgi izvēlējāmies pakalpojumu secību - masāža, pirts, sāls istaba, vakariņas! Un nonācām pie secinājuma, ka patiesībā tieši šādu secību bija jāpiedāvā pašam pakalpojumu sniedzējam, jo lai arī neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta, tomēr palauzīju galvu gan par secību, gan par laikiem un tikai veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ (tas, ka bijām ieradušies pēc 15iem), varēju visu laicīgi un veiksmīgi sakārtot, lai visu paspētu. Taču cilvēkam, kas pirmo reizi saskaras ar šīm lietām, domāju nav ne mazākās saprašanas ko un kā darīt, bet to taču varēja piedāvāt pats pakalpojuma sniedzējs. Tāpēc klientiem pakalpojums būtu jāpiedāvā ar papildus paskaidrojumiem, ko un kā labāk darīt, jo neziņa mulsina, un bieži vien ir kauns kaut ko jautāt un izlikties par muļķi - rezultātā - neapmierināts klients!
Pēc SPA centra devāmies vakariņās, kā piedāvājumā rakstīts - romantiskas vakariņas sveču gaismā pie kamīna. Restorāna interjers patīkams, vakariņas garšīgas, taču samulsināja tas, ka par kafiju un dzērienu bija jāpiemaksā, jo man kaut kā liekas, ka tas varēja ietilpt vakariņu cenā. Alkohols, tā ir cita lieta, tas protams, par papildus samaksu.
Pēc vakariņām vēl aizgājām līdz jūrai, izmetām mazu loku pa Jomas ielu un tad jau arī lietus mūs piespieda iet uz viesnīcu. Tur numuriņā, pucējot zobus mūs sagaidīja maziņš pārsteigums (skat.foto), bet tas jau pieder pie maniem sīkumiem:). Un vēl, skatoties TV tā arī nespējām atrast latviešu kanālus, vienīgi LTV7, pārējie dažādi Krievijas TV kanāli un ārzemju.
No rīta brokastis. Mulsinoši, ka nav Zviedru galds, kā ir pierasts viesnīcās, bet brokastis jāpasūta, ka jau restorānā, bet tas jau nav nemaz slikti, brokastis ir bagātīgas.
Viens nepatīkams pārsteigums atgadījās no rīta recepcijā. Jau iepriekšējā vakarā bijām samaksājuši par pakalpojumu, bet tikai no rīta ieraudzīju, ka čekā ir iesistas papildus divas summas ar atšifrējumu Restorāns 0,42 un Restorāns 1,00. Kad jautāju, kas tās par summām, meitene tā arī īsti nevarēja atbildēt, iespējams par kafiju, kura tika piedāvāta SPA kompleksā, kamēr Aivars gaidīja savu kārtu masēties. Ja tā, tad iepriekš bija jābrīdina, un kāpēc atsevišķi divas summas, meitene gan teica - ka kases aparāts santīmus sitot atsevišķi, latus atsevišķi, bet nu Ls 1,42 neiešu strīdēties. Tikai kaut kā gribas zināt, par ko es maksāju!
Secinājumi:
Viesnīca orientēta tikai un vienīgi uz turīgu krievvalodīgo publiku, pie tam - gana turīgu, uz galdiem un visur citur informācija krievu un angļu valodās, tikai dažās vietās latviski. Ārpusē skan tikai krievu mūzika - A.Pugačova, L.Vaikule u.c.
Interjers nu ļoti grezns, bet, diemžēl, lēts!
Brokastis tik sātīgas, ka ēst negribējās vēl līdz 16iem:)
SPA kompleks ļoti, ļoti labs, gribu baudīt vēl!
Restorāns jeb pareizāk sakot virtuve - baudāma! Viesmīļi galanati, uniformēti!
Ļoti pārsteidza maksa Ls 3 par interneta pakalpojumu diennaktī. Jā, ārzemēs esmu maksājusi par internetu, taču mūsu kaimiņzemēs Igaunijā un Lietuvā šis pakalpojums ir par brīvu.
Bet viesnīcas pakalpojums - nu traucē man tie sīkumi! Un ak jā, divguļamā gulta un atkal ar diviem atsevišķiem matračiem, tikai šoreiz situāciju glāba divguļamais virsmatracis.

pirmdiena, 2010. gada 22. marts

Jaunais tūrisma tēls

Nu tā, jaunais tūrisma tēls ir klāt http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/308741-jaunais_latvijas_turisma_tels_popularizes_nesteidzigu_atputu
Man jau laikam vairāk patīk, nekā nepatīk, jo ko tad mēs citu varam piedāvāt. Vienīgi cerēsim, ka ar nākamā direktora iznācienu uz skatuves, ar Latvijas tēlu nenotiks ekstrēmās pārvērtības!

sestdiena, 2010. gada 20. marts

Nedēļas nogale Tartu

Šīs nedēļas nogali paredzēts pavadīt Igaunijas pilsētā Tartu. Centīšos apvienot patīkamo ar lietderīgo, jo no 19. līdz 21.martam Tartu notiek starptautiskais tūrisma gadatirgus Suvi 2010.
2005.gadā pirmo reizi Ogres TIC piedalījās šajā izstādē, jāsaka godīgi, sajūsmā nebiju, jo izstāde bija ļoti, ļoti maza un orientēta uz vietējo tūristu. Ir pagājuši pieci gadi un piesaistot projekta līdzekļus, radās iespēja atkal piedalīties šajā izstādē. Būs iespēja pārliecināties, vai ir kas mainījies? Ja ne, būs iemesls atkal gadus piecus uz šo izstādi nebraukt.
Dodoties uz Tartu piestājām Rāmkalnos, jo pulkstenis rādīja jau 12 un vēders prasīja savu – ēdiens bija ļoti garšīgs, bet kā jau es vienmēr esmu uzsvērusi, ka mūsu dzīvi daiļo vai arī pretēji bojā sīkumi, īpaši patīkamu pārsteigumu sagādāja neliels papīra maisiņš, kurā tika ieliktas divas eklēra kūciņas, iegādātas Rāmkalnu veikalā, uz tā bija rakstīts – Mēs Tevi mīlam! Tavas bulciņas. Nu ilgi smaids nepazuda no manām lūpām, jo ne tikai viņas mani, bet arī es viņas ļoti mīlu!
Iebraucot Tartu nolēmu apmeklēt 4D kino populāri zinātniskajā centrā AHHA, jo dižās Baltijas apceļošanas laikā es to neapmeklēju - kādam bija jāuzupurējas Grētas dēļ, jo suņus kinoteātrī neielaiž ne parastā, ne 4D.
Šajā 4D kinoteātrī ar 15 vietām ir apvienoti apjomīgs attēls un specefekti, iespējams aplūkot trīs dažādas filmas: par robotiņiem, kas veidota kā multenīte, par kosmosu un, ja pareizi, sapratu, par ziemeļiem. Lai arī vēlējos skatīties ko citu, bija vien jāskatās filmiņa par robotiņiem, jo citādi būtu ilgi jāgaida nākamais seanss. Jāsaka godīgi, par 4D kino nekad neesmu bijusi sajūsmā, jo man tas mānīgais 4D izsauc pilnīgi īstu nelabu dūšu, bet tā kā filmiņas garums bija aptuveni 5 min. un kā specefekts pūta spēcīgs vējš, tad nelabā dūša gāja secen.
Ja runājam par apkalpošanu, tad kasierīte – jauna meitene, nesaprata nevienu vārdu krieviski, arī angliski viņa necentās ar mums komunicēt, bet iekšā jau mēs tikām.
Jau mājās ieplānojām, ka vakarā apmeklēsim Tartu akvaparku Aura! Taču tur mūs sagaidīja neliels pārsteigums, proti, pirmo reizi bijām akvaparkā, kur vīriešiem un sievietēm ir atsevišķas pirtis – katram dzimumam sava sauna, tvaika pirts un aromātiskā pirts, tai pašā laikā, akvaparks sevi pozicionē kā ģimenes atpūtas pasākumu. Nu bet tas laikam tā, pa igaunisko – ģimenes stiprināšana – jo retāk redz, jo vairāk grib būt kopā! Bet ja nopietni, tad mulsināja tas, ka ne bukletiņā par akvaparku, ne arī pašā akvaparkā informācijas par to nebija. Nu it kā jau nav nekas traģisks, taču ja esmu šo vakaru nolēmusi pavadīt akvaparkā kopā ar ģimeni un faktu par atsevišķām pirtīm nezinu, domāju, ka vakars varētu būt pabojāts.
Naktsmītnes šoreiz paredzētas viesnīcā Hansa hotell. Zinot, ka rezervējot internetā pakalpojums parasti ir lētāks, apmeklēju www.booking.com , taču tā kā man ļoti būtiski bija rezervēt nesmēķētāju istabu un booking.com man nebija iespēju pievienot šādu piezīmi, tad apmeklēju viesnīcas mājas lapu www.hansahotell.ee un sev par patīkamu pārsteigumu ieraudzīju uzrakstu – Pasūtot naktsmītnes caur mūsu mājas lapu, Jūs iegūsiet 20% atlaidi! Nu lieki piebilst, ka tas bija tieši 20% lētāk, kā rezervējot caur booking.com.
Viesnīca jauka, veidota Hanzas laika gaisotnē, numuriņiem doti Hanzas pilsētu vārdi Brēmene, Leipciga, Gdaņska, neizpalika arī Rīga, taču mēs dzīvojām Berlīnē. Iečekojoties tiek piedāvāta glāze vīna – cenšas nopirkt mani uzreiz! Gandrīz sanāk! Katrs numuriņš ieturēts savā krāsā, mūsu Berlīne bija tādā netīri zilā, bet ļoti elegantā tonī. Bet mani jau tie sīkumi vienmēr aizķer! Kā jau minēju, mūsu Berlīne tādā netīri zilā krāsā, bet dvieļi nez kāpēc brūni! Nē, nu noslaucīties jau var, arī tīri un mīksti, bet nu ļoti disharmonēja ar to kopīgo tēlu, jo arī pati vannasistaba bija zili balta. Un tad vēl arī manis agrāk aizskarts temats – gulta! Nu nespēju saprast, kāpēc Double numuriņā viena gulta izveidota saliekot kopā divus vienvietīgus matračus – nu krītu es regulāri iekšā tajā spraugā.










Triju dienu laikā apmeklējām divus krogus - Hansatall, kas atrodas viesnīcas ēkā un ir iekārtots viduslaiku stilā un Püssirohukelder www.pyss.ee. Par pēdējo ir īpašs stāsts – celts 1767.gadā un līdz 1809.gadam izmantots kā šaujampulvera pagrabs, līdz 1982.gadam kā vairāku iestāžu noliktava, tad kā kafejnīca, bet sākot no 2000.gada kā alus restorāns. Es jau vēl piebilstu - augstākais krogs Eiropā! Jāatzīmē, ka abos krogos porcijas bija ļoti lielas, ja paņēma salātus un otro ēdienu, tad kā likums, otro pievārēt nebija pa spēkam arī vīriešu kārtas pārstāvim. Cenas kā jau visos krogos – kārtīgs paēdiens diviem cilvēkiem ar aliņu no 300-400 EEK.
Pati pilsēta pašreiz ( 19.-21.03.) nav pievilcīga – sniegs kūst, visapkārt ūdens, netīrs sniegs, šur tur dubļi, atsedzas visi pa ziemu sakrātie netīrumi.
Nu jā, un pats galvenais notikums - tūrisma izstāde Suvi 2010! Suvi igauņu valodā nozīmē vasara, tādēļ laikam vienlaicīgi ar tūrisma izstādi notika ari motociklu un tamlīdzīgu braucamo izstāde. Jāsaka godīgi, ja nebūtu šīs braucamrīku izstādes, cilvēku tūrisma izstādē būtu krietni mazāk. Izstāde bija nu ļoti maziņa, savus stendus piedāvāja Tartu pilsēta, Toila SPA, Ida-Virumaa un degakmens šahtu muzejs, Rouge, Setomaa, Tallink, Estonian Air, Villa Margarita, pāris tūrisma firmas, dažas atrakcijas, arī kāds gaļas izstrādājumu tirgotājs un protams mēs Ziemeļvidzeme. Jāpiezīmē, ka mūsu stends bija viens no krāšņākajiem! Cilvēki interesējās par jaunizveidoto LV un EST kopīgo velomaršrutu Tour de LatEst, atpazina Siguldu, bet kā jau parasti, meklēja to, kā nebija - Cēsu pilsētas un Jūrmalas materiālus un Latvijas kopējo karti.
Nu ko ir iepazītas jaunas vietas Tartu, bet atgriežoties pie sākumā teiktā, atliek secināt - Tartu izstāde Suvi, kādu laika sprīdi nebūs Ogres TIC priotitāte.

trešdiena, 2010. gada 10. marts

Radi muiža un padomju laika lidlauks Tartu

Šodien notiek kārtējā projekta "Ar velo pa Vidzemi un Dienvidigauniju" tematiskā darba sanāksme Tartu. Kā jau šādās reizēs pieņemts, parasti tiek aplūkots kāds kultūrvēsturisks objekts, šoreiz tā bija Radi muiža netālu no Tartu.
Radi muiža, uzbūvēta 16. gadsimtā, tagad tā peder Radi pilsētai. No 1751.līdz 1919.gadam muiža piederēja Liphardu ģimenei. 1922.gadā tajā tika izveidots Igauņu tautas muzejs. 1944.gada augustā muiža tika sabombardēta un nodega. Tagad palikušas tikai drupas. Tagadējie plāni paredz, ka muižas vietā tiks celta jauna muzeja ēka.
Taču augstākminētā informācija nelikās tik saistoša salīdzinājumā ar to, ka gids tā starp citu pieminēja, ka netālu no šīs muižas atradās padomju laika militārais lidlauks. Pameklējot internetā atradu nu ļoti interesantus faktus par šo lidlauku un to, ko vēl tajā pašreiz var aplūkot. Vairāk informācijas meklējiet saitē http://www.diggers.lv/joomla/index.php/militrie-objekti/3-lidlauki/65-raadi-lidlauks .

ceturtdiena, 2010. gada 18. februāris

Šoreiz Gaisa grābekļu lomā paši!

Vakar atkal bija pienācis teātra laiks! Dienas kārtībā Valda Grēviņa "Gaisa grābekļi". Nu ko, pirms izrādes iepazīstos ar informāciju teātra mājas lapā un citos interneta portālos, lasītais priecē: lugas autors - latviešu klasika - Valdis Grēviņš, režisors - sevi sen jau pierādījis režisors, kuru arī varētu dēvēt par latviešu klasiķi - Kārlis Auškāps, tēma aktuāla - mēs atkal un atkal kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem.
Režisors Kārlis Auškāps par izrādi saka: "Katram laikam savs spaids un grūtības. Tomēr teātrī visos laikos nedrīkstētu aizmirst spārnoto latīņu teicienu Ridentem dicere verum, kas nozīmē - Smejoties pateikt patiesību. Un, galu galā - Dievam patīk joki. Vienīgi nelabais ir mūžam nopietns." Tā kā humors vien jau ir daļa no panākuma, un ar humoru es vienmēr esmu bijusi tikai uz Tu, tad uz izrādi dodos ar lielāko prieku.
Esam izrādē - sākums muzikāls, deja aizraujoša - kājas cilājas, melodija lipīga, kopumā daudzsološi! Un tad! ATKAL, ATKAL jau kuro reizi pēc kārtas, ejot uz abonementa izrādi, esam uzkāpuši uz vecajiem grābekļiem, proti, izrāde tāda nu nekāda, smaids reizēm parādās uz lūpām, bet kopumā - garlaicīgi! Jā, nebija jau nu īsti tā, ka jāiet prom pēc pirmā cēliena, bet gandarījuma nekāda! Šoreiz pat aktieri likās ļoti samāksloti. Bija gan izņēmums - mans mīļais Andris Bērziņš, arī šoreiz izcils!
Nu ko, nosaukums precīzi atbilst pēcizrādes noskaņojumam!

sestdiena, 2010. gada 23. janvāris

Dānija: pārējās dienas

Pēc 12h ilga miega esam atpūtušies un sākam apjaust realitāti - esam Dānijā, Koldingā! Brokastis, Aivars montē galdu, Mārcis gatavojas eksāmenam - tāds ikdienišķs dienas iesākums!
Plkst. 12 varam sākt iepazīt Koldingu. Pilsēta kā jau pilsēta, nekā īpaša - sniegs, -6 grādi, viss tāds pelēcīgs, un tomēr ir dažas lietas, kas patīkami pārsteidza:
1. Pilsētas reljefs un līdz ar to arī ainava. Ka smējās Mārcis - vienīga pilsēta Dānijā, kurā ir kalns un man tajā katru dienu jākāpj. Jā, pilsētas daļa, kur dzivo Mārcis, izkārtojusies piekalnē, ielejā ezers Slotso, un vecpilsētas daļa otrpus ezeram, atkal piekalnē, tajā, savukārt, viduslaiku pils ar dievīgu mūsdienu un, protams, arī seno laiku sudraba trauku un mākslas izstrādājumu kolekciju. Tā esot lielākā Dānijā.





2. Pie ezera glābšanas punkts. Nevis glābšanas stacija ar ēku un personālu, un pamatīgu tehnisko nodrošinājum, bet punkts, proti, iekš palielas trīsstūra kastes, ir ielikti putaplasta glābšanas riņķis un kastes aizmugurē uz āķa uzkārtas 3m garas trepes. Respektīvi, ziemā ielūstot ledū, palīdzam ar trepēm, vasarā - ar glābšanas riņķi. Zinot, kā pie mums šīs lietas tiek kārtotas, šis ir tik elementārs, bet tik efektīgs pasākums.

3.Uz ezera jau pa gabalu var redzēt rosāmies kungu koši oranžā darba kombinezonā. Izrādās, atbrīvo ledu no sniega kārtas - pēc formas veido slidotavu. Kad pēc 4 pilsētā pavadītām stundām nākam atpakaļ, bērni un jaunieši jau slido un ne tikai pa iztīrīto laukumu, bet arī pa celiņu, kas ir iztīrīts ap slidotavu. Un izrādās šo tīrīšanu veica Koldingas pašvaldības norīkota persona, par to liecināja līdzās esošā automašīna ar Koldingas municipalitātes simboliku.

4.Pārsteidza arī diezgan lielais daudzums suņu, protams, ar saimniekiem, pārsvarā bezšķirnes, tā attiecība varētu būt 1:5. Tādējādi, šķirnes suņu kultu nenovēroju. Interesanti, ka suņus var sastapt arī sabiedriskā vietā - veikalā. Nu tur laikam aizliedz to, ko patiešām vajag aizliegt, nevis aizliedz kaut ko tāpēc, ka vienkārši aizliedz.
Nu, protams, salīdzinājumā ar 1.dienu, šī diena bija pilnīgi bez piedzīvojumiem.

Nākamajā dienā bija ieplānota iepirkšanās nelielā Vācijas pierobežas pilsētā Flensburgā. Tas gan nav nekāds iepirkšanās centrs, tomēr paļaujamies uz to, ka Vācijā ir jābūt pēcsvētku atlaidēm un iespējams, ka varēs ko iegādāties. Nu arī šī diena pagāja bez īpašiem pārsteigumiem. Auksts, nemīlīgs, cenas normālas, preces kvalitatīvas, šo to arī iegādājāmies, visvairāk jau tika Mārcim, bet tāds arī bija mērķis, taču teikt, ka šajā pilsētā attiecībā uz iepirkšanos plūst piena upes ķīseļa krastos - nevar.

Tagad tik pamazām jātaisās uz māju pusi!

piektdiena, 2010. gada 22. janvāris

Where is Eeryone?

Lai arī nav pirmā svaiguma, tomēr interesanti!
http://www.baekdal.com/articles/management/market-of-information/

ceturtdiena, 2010. gada 21. janvāris

Piedzīvojumi Dānijā. 1.diennakts

20.01. bija datums, kad mums bija jādodas uz dāņu zemi. Šoreiz brauciena mērķis nav īsti izklaide, bet dzīves nepieciešamība - dažādu lietu nogādāšana manam dēlam, lai dzīvi Dānija padarītu pēc iespējas komfrtablāku.
Izbraucām ap 17:30, jo uzticamais draugs Tom Tomiņš bija izskaitļojis, ka ceļā jāpavada 1600 km un tos mēs varēsim pievārēt 22h.
Esam Bauskas Statoilā, kad mans dēls aptver, ka viņam nav maka!!! Lieki būtu piebilst, ka makā ir visa dzīve - bankas kartes, kurās ir nauda, internetbankas kodu karte, CPR numurs, kas apliecina, ka Dānija uzturies legāli, studentu karte, kas skolā kalpo arī kā ieejas atslēga un, protams, tiesības. Laime pilnībā!!!
Tinot filmu atpakaļ, izvirzās divas versijas, kur varētu būt maks - 1. - mājas uz gultas, 2. - nozaudēts 60 metros starp mājam un aptieku! Protams, 1.versija visiem patīk labāk, bet nav izslēgta arī 2. Ar šādu apziņu dodamies ATPAKAĻ UZ LIELVĀRDI. Pa ceļam tiek modulēti varianti kā būs, ja būs.
Esam mājās! Uz dīvāna maka nav! Tātad nozaudēts! Ir intensīva zvanīšanās, ap 20:30 sazinamies arī ar bankas menedžeri (visu cieņu Agitai Beļunai no Ogres filiāles) un skaidrojam situāciju, vienojamies par turpmāko rīcību. Situāciju sarežģī tas, ka Mārcim 22.01. Dānijā eksāmens, tātad nebraukt nevar, līdz ar to, viņš pats klātienē Latvijā neko nevar nokārtot. Vienojamies par tūlītēju karšu bloķēšanu.
Laikā, kad visi izmisīgi meklē maku un drudžaini zvanās, nevienam nav laika pievērst uzmanību Grētiņai, kura no laimes, ka saimnieki ir atkal mājās, skrien kā jukusi apkārt pa istabu, ap visām mēbelēm ar savu pūkaino, spalvaino tīģeri apkārt, vai pareizāk sakot ar to, kas no tā ir palicis pāri, un spalvas un sintapons tik iet pa gaisu! Aivars saprot, ka šajā adrenalīna pārpilnajā situācijā, viņa ieguldījums varētu būt - tīģera pārpalikumu salasīšana pa grīdu, kā rezultātā atskan patiesi priecīgs izsauciens no viņa mutes: Nezvaniet! Re, kur ir!
Uz grīdas aiz dīvāna malas, Mārcim, liecoties pēc datora vada, maks bija vienkārši izslīdējis no kabatas. Nu ko, viss ir labi, kas labi beidzas!
Un tā, ar otro piegājienu startējam 20:30. Bet visi ir laimīgi!!! Suns, protams, tiek sabučots pār pārēm, jo ja viņš nebūtu priecājies un cūkojies, neviens neko nebūtu lasījis un maku atradis.
Braucam! Pirmās 6h pie stūres es - ņemu Latviju un Lietuvu. Pirmo reizi kopš iestāšanas ES mums ceļojot uz LV LT robežas tiek pārbaudīti dokumenti un mani kā šoferētāju, ieliek arī kompī. Bet man jau nav žēl!
Lietuva! Nakts! Tumšs! Taču ceļi burvīgi - gan kvalitātes, gan tukšo ceļu ziņā.
Iebraucam Polijā, samaināmies, varētu pagulēt, kaut kā neizdodas, nīkstu. Pēc 6h nīkšanas atkal tieku pie stūres. Ir jau agrs rīts un sākas besis! Poļu paniem eksistē tikai 2 ātrumi - 40km/h un 80km/h. Pamatojumu tam neatradu, jo atļautais ir gan 50 km/h pilsētās, gan 90 km/h ārpus pilsētas. Rezultātā drausmīga muļļāšanās, apdzīšana problemātiska, jo visur gājēju parejas, ātruma ierobežojumi līdz ar to 70 km/h un nenormāli liels skaits fotoradaru. Varbūt tas arī ir izskaidrojums jocīgajiem ātrumiem?
Esam Vācija, atkal samaināmies. Uzbraucam uz bāņa un 306 km līdz Lībekai ar 140km/h - jāsaka godīgi - garlaicīgi.
Tā nu man ir sanācis, ka ceļojusi pa Eiropu esmu ļoti daudz, bet Vācija vienmēr ir gājusi secen. Tagad, braucot pa bāni, smejos - nu ļoti skaista zeme - briedīši, kas ganās gar ceļa malu un vēja ģeneratori! Neko citu neredzam. Apstiprinās vecā patiesība, ka bāņi ir domāti nokļūšanai no punkta A punktā B, ja vēlies ko apskatīt, brauc pa mazajiem ceļiem.
Vācijas Z daļa, pa kuru braucam, ir sniegā, taču ceļi ir perfekti tīri un nekas neliecina, ka nedēļu atpakaļ satiksme šeit esot bijusi paralizēta lielā sniegputeņa dēļ.
Tātad 140 km/h pa bāni! Kaut kā aizdomīgi ātri tukšojas bāka - nu loģiski - ātrums mazajai bitītei paliels un nokrauta jau ar ne pa jokam. Tā kā vajadzētu benzīntanku, bet šī kā nav, tā nav. Rādītājs sāk bļaut, ka varam nobraukt vēl 50 km, benzīntanka nav! Varam nobraukt vel 20 km - benzīntanka nav!!! Tad Mārcis ņem rokā karti un mierina mūs ar domu, ka pēc aptuveni 10 km vajadzētu būt benzīntankam. Rādītāji uzrāda, ka varam vēl nobraukt 12 km - benzīntanka nav!!!!! Iestājas mērena panika! Un tad parādās viņš - Shell! Nu ko lai saka, otro reizi šajā brauciena esam ļoti laimīgi!
Līdz Koldingai, t.i., galamērķim ir atlikusi 197 km, tos veicam nepilnās 2h un esam klāt ap 19iem. Neliela elpas ievilkšana un gulēt, gulēt, gulēt!
Redzes ko nesīs jaunā diena Dānijā?

otrdiena, 2010. gada 19. janvāris

Vidzemes Augstskolā grāmatas „Tūrisma maršrutu veidošana” atklāšana


Vidzemes augstskolas Komunikācijas daļas vadītāja ziņo, ka 18. janvārī plkst. 13.30 Vidzemes Augstskolas bibliotēkas telpās notiks grāmatas „Tūrisma maršrutu veidošana" atklāšanas svētki.

Grāmatas zinātniskie redaktori ir Vidzemes Augstskolas Tūrisma un viesmīlības vadības fakultātes docētāji Andris Klepers un Jānis Kalnačs, autori - Ilze Grīnfelde, Andris Klepers, Agita Līviņa, Juris Smaļinskis, kā arī eksperts Kaspars Līviņš.

Šīs grāmatas mērķis ir rosināt izpratni par tūrisma maršrutu plānošanas pamatiem un organizatoriskām niansēm visdažādākajās situācijas ikvienam cilvēkam, kurš tūrisma organizācijā, skolā, ģimenē vai individuālām vajadzībām plāno tūrisma maršrutus.

Grāmatā iekļautas vērtīgas atziņas par tūrisma maršrutu veidošanu Latvijā no agrāko laiku izdevumiem, kas apvienojumā ar jaunāko citās valstīs publicēto un pašu autoru personisko pieredzi padara saturu aktuālu un praktiski pielietojamu.

Grāmatu varēs iegādāties Vidzemes Augstskolas bibliotēkā. Cena Ls 5.

piektdiena, 2010. gada 15. janvāris

Ne tāds kā visi citi jeb Andra Bērziņa benefice!

Jā, atkal teātris! Izrāde - Ne tāds kā visi citi!
Tik ļoti negribējās iet - darbu nejēgā daudz, miega bads, vienīgā vēlme - čības un gulta! Taču biļetes iegādātas un jau ar otro piegājienu (pirmajā reizē izrādi atcēla, jo kāda no aktrisēm bija saslimusi un tā vietā bija iespēja noskatīties "Vīrieši uz nervu sabrukuma robežas"), tā kā bija vien jāsaņemas un jādodas uz galvaspilsētu! Un finālā - burvīga izrāde,fantastisks Andris Bērziņš savā Vīrieša lomā, Esmeralda Ermale neierastā ampluā - vēsā, depresijas pārņemtā, dzīvē izsitusies biznesa Sieviete, kas situācijas risinājumu meklē zīlnieces ieteiktajā! Un protams, arī Ilze Vazdika - burvīga Mamma savam dēliņam (Andrim Bērziņam)un sarkanzelmelnā, piedodiet sterva, proti, Sievietes draudzene - Akvelīna Līvmane!
“Materiāli nodrošināta, izskatīga sieviete meklē vīrieti – necilu, ar materiālajām problēmām, bez automašīnas un bez humora izjūtas, lai darītu viņu laimīgu.” Šādu sludinājumu avīzē izlasa Vīrietis, kurš ir apmāts ar ideju atrast savu sapņu sievieti – unikālu, neikdienišķu, visizcilāko ja ne valstī, tad pilsētā jau nu noteikti. Un viņš tādu atrod. Atsaucas uz sludinājumu un dodas uz norunāto tikšanos…
Jā, Andris Bērziņš izrādē ir tiešām fantastisks! Esam pieraduši pie viņa frivolajiem un mazliet jēlajiem jociņiem, taču jāsaka godīgi, arī ar tiem man viņš vienmēr ir paticis un jau no agras jaunības, kad redzēju viņu izrādē "Novēliet man lidojumam nelabvēlīgu laiku". Taču šajā izrādē viņš krietni savādāks, jā, protams - smieklīgs, bet viņa emociju gamma ir tika dažāda un tik patiesa! It kā infantils, it kā intelektuālis! Kā visa izrāde - pieteikta kā vieglais žanrs, bet tik vienkārši viss nemaz nav! Jāsaka godīgi, beigas tādas īsti neizprotamas - it kā ir, it kā nav! bet varbūt tāds arī ir mērķis?
Ejiet, skatieties, vērtējiet! Pozitīvisma deva garantēta!

ceturtdiena, 2010. gada 7. janvāris

Atskats uz vasaras notikumu!

Sen nekas nav rakstīts! Tam ir vairāki iemesli - pietiekami garās Ziemassvētku un Jaungada brīvdienas un tad jau arī turpat nedēļa adaptācijas, lai "iebrauktu" ikdienas ritmā.
Šodien apskatot savu blogu, biju patīkami pārsteigta, ka manam blogam pievienojies jauns sekotājs - Park Hotel Latgola! Patiešām prieks! Un līdz ar to, tika uzjundīti vasaras notikumi. Bet par visu pēc kārtas!
Pagājušajā vasarā tiku uzaicināta lasīt lekciju par tūrisma produkta jaunākajām tendencēm Latvijā Latgales tūrisma uzņēmējiem un citiem tūrisma darboņiem kāda projekta ietvaros. Lekcija bija paredzēta viesnīcas Park Hotel Latgola vienā no semināru telpām.
Tā nu sanāk, ka vasara pārsvarā ir atvaļinājumu laiks un arī es ar ģimeni izmantoju to, un devos triju dienu ceļojumā uz Lietuvu. Savu laiku saplānoju tā, ka ceļojums Lietuvas teritorijā beidzās netālu no Daugavpils dienu pirms paredzētās lekcijas. Zvanīju savai kolēģei uz Rēzeknes TIC un lūdzu, lai rezervē man viesnīcu Daugavpilī, taču man bija daži nosacījumi: par divvietīgu numuriņu nebiju gatava maksāt vairāk kā Ls 30 un tā kā mums līdzi ceļojumā bija 5 mēnešus vecā jaunā ģimenes locekle, dalmāciešu šķirnes kucīte Grēta, tād arī tai bija jābūt kopā ar mums. Protams, es kolēģei lūdzu, lai vispirms sazinās ar Park Hotel Latgola, jo tur taču tieši bija paredzēta lekcija un protams, es būtu ļoti priecīga, ja varētu palikt augstāk minētajā viesnīcā.
Taču, diemžēl, mums nebija lemts palikt Park Hotel Latgola, jo par to, ka viesnīcā paliek suns papildus tika paprasīti vēl Ls 12. Savukārt naktsmītni Leo Daugavpilī apmierināja gan manis piedāvātie Ls 30 un suns bez maksas:)
Šajā sakarībā man radās daži jautājumi!
- Vai tiešām dižķibeles laikā viesnīcai nav nepieciešami Ls 30?
- Kāds ir pamatojums tam, ka no manis tiek pieprasīti tieši Ls 12 par suni? Vai man, vai mani mīlulei tiks nodrošinātas kādas papildus ekstras par šo summu?
- Ja klients uz viesnīcu ierodas ar savu mājdzīvnieku - šajā gadījumā suni, vai nav iespējams noslēgt līgumu, kas paredz, ka pārkāpjot viesnīcas noteikumus, sabojājot, vai kā citādi nelabvēlīgi ietekmējot viesnīcu, saimnieks sedz zaudējumus, kas radušies viņa mīluļa darbības rezultātā?
- Pieļaujot iespēju, ka kādam citam klientam varētu būt pretenzijas pret suņiem, vai alerģija, vai tādā gadījumā nav iespējams piedāvāt vienu konkrētu numuriņu piemēram, pirmajā stāvā klientiem ar mājdzīvniekiem (smēķētājiem un nesmēķētājiem arī taču piedāvā dažādus numuriņus)?
Šo tematu apspriedu jau uzreiz lekcijā, taču jāsaka godīgi, nevienu kaut cik pamatotu argumentu tam, ka par suni tiek prasīta tik augsta papildus samaksa - nedzirdēju. Viens no argumentiem bija blusas! Daļēji piekrītu, taču mūsdienās ir tik daudz dažādu tīrīšanas un dezinfekcijas līdzekļu, kas ar šiem mošķiem tiek galā, ka īpaši par argumentu to neuzskatu un vēl, ja tūrists, kas ir potenciālais viesnīcas klients un ceļo kopā ar savu četrkājaino draugu, nudien vakar nav viņu noņēmis no ķēdes, kur tas ir tupējis gadus piecus un nav redzējis ne suņu šampūnu, ne attārpošanas līdzekļus, ne potes pret dažādām kaitēm, kas varētu būt kaitīgas cilvēkam. Šis mīlulis, ticiet man, ir rūpīgi kopts, ar suņa pasi un uzpurni, ja to pieprasa viesnīcas noteikumi.
Tāpēc neviļus rodas jautājums - vai bieži vien kaut ko nedrīkst tikai tāpēc, ka nedrīkst?
Patiesībā, nekas jau nav noticis, ja nu vienīgi tas, ka pie maniem Ls 30 tika viesnīca Leo un nevis viesnīca Park Hotel Latgola!
Es ļoti ceru, ka šīs manas pārdomas neaizbaidīs mana bloga topošos sekotājus, proti, nedod Dievs, pieteikšos par sekotāju un arī par mani tiks kas uzrakstīts? Taču tiem es iesaku aplūkot sadaļu Par mani, kurā ir teikts - Mans mērķis nav nopelt, mans mērķis ir uzrunāt un aktualizēt!
P.S. Kafijas pauzes našķi Park Hotel Latgola bija izcili!