Meklēt šajā emuārā

ceturtdiena, 2010. gada 18. februāris

Šoreiz Gaisa grābekļu lomā paši!

Vakar atkal bija pienācis teātra laiks! Dienas kārtībā Valda Grēviņa "Gaisa grābekļi". Nu ko, pirms izrādes iepazīstos ar informāciju teātra mājas lapā un citos interneta portālos, lasītais priecē: lugas autors - latviešu klasika - Valdis Grēviņš, režisors - sevi sen jau pierādījis režisors, kuru arī varētu dēvēt par latviešu klasiķi - Kārlis Auškāps, tēma aktuāla - mēs atkal un atkal kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem.
Režisors Kārlis Auškāps par izrādi saka: "Katram laikam savs spaids un grūtības. Tomēr teātrī visos laikos nedrīkstētu aizmirst spārnoto latīņu teicienu Ridentem dicere verum, kas nozīmē - Smejoties pateikt patiesību. Un, galu galā - Dievam patīk joki. Vienīgi nelabais ir mūžam nopietns." Tā kā humors vien jau ir daļa no panākuma, un ar humoru es vienmēr esmu bijusi tikai uz Tu, tad uz izrādi dodos ar lielāko prieku.
Esam izrādē - sākums muzikāls, deja aizraujoša - kājas cilājas, melodija lipīga, kopumā daudzsološi! Un tad! ATKAL, ATKAL jau kuro reizi pēc kārtas, ejot uz abonementa izrādi, esam uzkāpuši uz vecajiem grābekļiem, proti, izrāde tāda nu nekāda, smaids reizēm parādās uz lūpām, bet kopumā - garlaicīgi! Jā, nebija jau nu īsti tā, ka jāiet prom pēc pirmā cēliena, bet gandarījuma nekāda! Šoreiz pat aktieri likās ļoti samāksloti. Bija gan izņēmums - mans mīļais Andris Bērziņš, arī šoreiz izcils!
Nu ko, nosaukums precīzi atbilst pēcizrādes noskaņojumam!