Meklēt šajā emuārā

ceturtdiena, 2011. gada 29. decembris

Kapusvētku PR

Gada nogalē steidzām apmeklēt vēl šīs sezonas abonementu pēdējo izrādi Nacionālajā teātrī - "Kapusvētku PR". Recenzijas nebiju lasījusi, kritiku arī nebiju dzirdējusi, tāpēc uz izrādi gāju pozitīvu emociju vadīta, jo vairāk tāpēc, ka kapusvētkus no savas bērnības atceros kā jauku un galīgi ne skumju pasākumu, tāpēc, ka vienmēr esmu pasmaidījusi par mūsu senču spēju salikt kopā šos divus, manuprāt, nesavienojamos vārdiņus - "kapi" un "svētki", tāpēc, ka Nacionālā teātrī iepriekš redzēta izrāde par tikai latvietim vien saprotamām lietām noteiktā kontekstā - Latgola.lv bija visnotaļ baudāma, tāpēc ka gada nogale ir gana saspringts laiks un viena komēdija ļaus nedaudz atslābināties. Pat iepazīstoties ar izrādes programmiņu, kurā gan izrādes veidotāji, gan aktieri apcer savu pieredzi kapusvētku sakarā, liekas - būs super! Tātad - pateicīga tēma, humors, labi, zināmi aktieri, Aiva Birbele - lugas autore, kura arī sevi jau ir pieteikusi, it kā viss liecina par labu rezultātu, taču nekā, vai pareizāk sakot - izrāde nekāda!
Vienmēr esmu uzsvērusi, ka esmu tikai ierindas skatītājs un nevis teātra guru, taču šī nu ir tā reize, kad liekas, tieši režisoram būtu jāuzņemas vislielākā atbildība par faktu, ka izrāde ir nekāda - nežēlīgi samākslota un pastiepta. Man nu ļoti traucēja tie mākslīgie spaiņi, mākslīgās desas, šasliku iesmi, kameras, mikrofoni, zari, ziedi utt., un liekas, ne tikai man tas traucēja, arī Guntas Virkavas Zentai bija pagrūti uz tā spaiņa apsēsties. Katrā gadījumā, ja šis mākslīgums bija iecerēts kā instruments, kas palīdz man kā skatītājam atklāt vai paspilgtināt izrādes uztveri, tad uz mani tas neiedarbojās, tieši otrādi - pat tracināja.
Arī aktieri, ar atsevišķiem izņēmumiem, diemžēl, šajā gadījumā nespēja "iznest" izrādi. Izcils, kā vienmēr, bija Uldis Dumpis, ļoti patīkami pārsteidza Inta Tirole. Vīlos savos favorītos Līgā Liepiņā un Ģirtā Jakovļevā, liekas, ka viņu tēli varēja būt stipri vien kolorītāki, taču iespējams, ka tāda bija režisora iecere.
To, ka izrādē kaut kas nebija kārtībā, liecina arī fakts, ka zāle pēc pirmā cēliena, bija stipri tukšāka.
Jau pēc izrādes noskatījos Aivas Birbeles komentāru par pašas radīto darbu http://www.diena.lv/diena-tv/izklaide-makslas/kapusvetku-pr-nacionala-teatri-13910302, un diemžēl, man nācās secināt, ka daudzas viņas ieceres netika atspoguļotas izrādē, netika darīts tā, lai es, kā skatītājs viņas teikto būtu "izgaršojusi" un sapratusi jau izrādes laikā, nevis pēc izrādes, klausoties autores komentāru. Skumji - kā teica Jasmīne - gotu kultūras pārstāve izrādē!
Tieši filigrānisms bija tas, kas man šajā izrādē pietrūka, lai labāk saprastu, epizode ar mācītāja pasniegto vizītkarti par apbedīšanas kantora pakalpojumiem Annai (Indra Burkovska) kā obligāts klātesamības nosacījums šašliku un desiņu tirdzniecības vietā pie baznīcas, bija izcila, taču tādu bija ļoti, ļoti maz.
Ejot uz Kapusvētku PR, tik ļoti biju pārliecināta, ka šo izrādi es varēšu ievietot vienā plauktiņā ar "Ar būdu uz baznīcu" un "Latgola.lv", taču - nekā!
Bet, lai Jūs paši varētu spriest par izrādi, Jums tā ir jāredz!

svētdiena, 2011. gada 21. augusts

Mācību literatūra tūrisma nozarē

Latvijas tūrisma nozarē atkal kāds jauns un ļoti svarīgs notikums - izdots apjomīgs mācību materiāls latviešu valodā "Tūrisma mārketings".














Grāmatas autors ir vācietis Valters Freijers, taču Latvijas situācijai to pielāgoja Aija van der Steina un Ilze Medne.
Par jebkuru mācību materiālu tūrismā, kas tiek izdots latviešu valodā, īpaši priecājos, jo katrs, kas ir saistīts ar tūrisma nozari, zina, ka to ir ļoti maz. Šajā kontekstā vēlējos apskatīt, cik tad vispār latviešu valodā ir iznākušas grāmatas, kuras var izmantot kā mācību literatūru mācību iestādēs:

1996. E.Apsīte, M.Rozīte, Z.Krišjāne "Ģeogrāfija tūrisma izglītībai", Jumava














1999. Dž.Kristofers Holovejs "Tūrisma bizness", Jāņa Rozes apgāds














2001. I.Bērziņa, R.Karnīte "Tūrisms Latvijā: attīstība un perspektīvas, tūrisma satelītkonti", BO SIA "LZA EI"














2002. "Izprast, lai iemīlētu". Vides gidu rokasgrāmata, Bērnu vides skola














2003. A.Brencis "Aktīvais tūrisms", Biznesa augstskola Turība














2003. "Ceļosim zaļi". Ekotūrisma rokasgrāmata, VAF














2004. J.Štrauhmanis "Kartogrāfija tūrismā", Biznesa augstskola Turība














2005. "Tūrisma drošība - uzlabojumi tūrisma izglītībā un uzņēmējdarbības praksē". Mācību līdzeklis drošu tūrisma maršrutu izveidē, LKK














2005. "Tūrisma drošība - uzlabojumi tūrisma izglītībā un uzņēmējdarbības praksē". Drošības aspektu pielietojums tūrisma pakalpojumu menedžmentā un mārketingā, LKK














2006. J.Smaļinskis, A.Ziemele "Ūdenstūrisma uzņēmēja rokasgrāmata", nodibinājums Vidzemes attīstības aģentūra














2006. J.Smaļinskis, A.Ziemele "Ūdenstūrisma informācijas sniedzēja rokasgrāmata", nodibinājums Vidzemes attīstības aģentūra














2007. B.Makkerčers, H.du Krosa "Kultūras tūrisms", Vidzemes Augstskola














2007. autori LLU docētāji "Latviešu - angļu tūrisma terminoloģijas vārdnīca", LLU














2008. "Tūrisma un viesmīlības terminu skaidrojošā vārdnīca", Ekonomikas ministrija














2009. I. Arbidāne, I. Kotāne, R. Liepiņa, I. Silineviča "Tūrisma analīze", Rēzeknes augstskola














2010. "Tūrisma maršrutu veidošana", Vidzemes augstskola














2010. autori ViA un LLA mācībspēki "Viesmīlības rokasgrāmata", TAVA (e-formātā)














Šajā sarakstā neesmu ielikusi ar tūrismu saistīto literatūru - ceļvežus, ceļojuma aprakstus, ar naktsmītņu un ēdināšanas servisu saistīto literatūru, statistikas katalogus un tematiskās kartes, kaut gan ļoti daudz un kvalitatīvi šajā jomā strādā asociācija "Lauku ceļotājs".
Ja esmu ko piemirsusi šajā sarakstā, lūdzu dodiet ziņu, noteikti papildināšu.
Ceru, ka šis saraksts palīdzēs ne tikai studentiem, bet arī tūrisma uzņēmējiem un visiem, kas tūrisma nozari sauc par savējo.

piektdiena, 2011. gada 8. jūlijs

Atvaļinājums Nekurienē, netālu no Mazjūras!

Vakar 4.7.2011. pa radio Skonto dzirdēju apgalvojumu, ka dzīvošana pilsētās degradē smadzenes! Teiktais lika pasmaidīt. Un kā nu ne, rit trešā diena, kā uz atvaļinājuma laiku esam pārvākušies uz Nekurieni. Spriediet paši – Nekurienes teritorija ir 2,3 ha, pagājušā gada rudenī no Nekurienes 2 ha tika izrauti celmi (jo 4 gadi atpakaļ teritorija bija zaļojošs mežs), pārējie 0,3 vēl ir mežs – maigi izsakoties nekopts. Elektrības nav, ūdens nav, iebraucamais ceļš tik smilšains, ka pa to riskē iebraukt un izbraukt tikai mans vīrs, un viņam tas arī ļoti veiksmīgi sanāk. Un pats dīvainākais – abi esam neizsakāmi laimīgi! Laimes formula – jūra 400m attālumā!!! Ej kad gribi – cilvēku nav! Rīts vai vakars – peldies vai sauļojies, kā no mātes miesām nācis!
Jāsaka jau godīgi, tā jau nav, ka nekā nav - ir ģenerators, kas ļauj darbināt elektrisko plītiņu un tējkannu, visus darba instrumentus un uzlādēt datoru un mob. telefonu (zona ir), ar tā palīdzību tiek arī pie interneta ar visām no tā izrietošām sekām; ir divistabu telts (ja bērni jeb viesi atbrauc) uz paaugstinājuma, līdz ar to, neviens mošķis ar ieskrējienu neierāpos (glodenes un zalkši pavasarī tika manīti); ir nojume ar dēļu grīdu, galdi 2 gab. Un saliekamie krēsli 6.gab. un pats galvenais tualete – slapjā (visu cieņu manam vīram – uzmeistaroja), tuvākais veikals – 1500m (iespēja norēķināties ar maksājuma kartēm), tuvākā autobusa pietura – 1300m, bankomāts – 8km. Nelielas problēmas rada dzeramais ūdens, jo tas - nepērkot, pieejams 3km attālumā, bet tā kā vienā piegājienā atvedam ap 100l, tad iztikt var. Jāatzīmē, ka aka, no kuras ņemam ūdeni, atrodas pie baptistu baznīcas, tā kā var teikt dzeram svētītu ūdeni:).
Kā redzat, ir infrastruktūra un maksimāla pielāgošanās situācijai! Un atkal atkārtojos – esam laimīgi! Visu dienu svaigā gaisā, pie kam, visapkārt priežu un jaukto koku meži, tik lielu tauriņu, spāru, kukaiņu, augu un citas dzīvās radības daudzveidību es visā savā mūžā neesmu redzējusi. Mellenes un brūklenes, dažādi ārstniecības augi, koki un viss iepriekš uzskaitītais ir kļuvis par manu jauno interešu objektiem. Esmu iegādājusies dažādu specializēto literatūru, esmu patstāvīga mātes google apmeklētāja izzinot un iepazīstot sev nezināmo. Un viss ir tik jauns un interesants, jūtos kā bērns, kurš pasauli iepazīst no jauna, ir tik daudz jautājumu, uz kuriem nevaru rast atbildes!
Nedaudz skumdina fakts, ka lielākā daļa mūsu draugu un paziņu nespēj saprast šo mūsu eiforiju par dzīves piespēlēto iespēju – mēnesi pabūt šādā vidē, priecē, ka bērni saprot un atbalsta un kas mūsdienām netipiski, ne tikai morāli, bet ieguldot arī fizisko darbu.
Tai sākumā pieminētajai smadzeņu degradācijai zinātnieki tā arī nebija atklājuši konkrētu skaidrojumu, kas tad īsti ir pamatā – zaļuma vai zaļumu trūkums, jeb kas cits? Man gribētos apgalvot, ka visu mūžu dzīvojot pilsētā un strādājot ar cilvēkiem, esot pilnīgi atrautiem no dabas un dabā notiekošiem procesiem, kaut kāda cilvēka smadzeņu daļa patiešām degradējas, jo balstoties uz normālo lietu kārtību, mēs taču nākam no dabas nevis no mēģenes!
Kā teica viens no mūsu bērniem, pavadot vairākas nedēļas nogales Nekurienē – man ir sajūta, ka te es dzīvoju, bet Rīga to darba nedēļu es eksistēju!
To, kā mums visu atvaļinājuma laiku ies Nekurienē, esmu nolēmusi aprakstīt pa dienām, veidojot tādu kā dienasgrāmatu. Ja nu kādu tas interesē, lasiet droši, iespējams, kādam tā kalpos kā iedvesma, citam iedrošinājums, vēl kādam, lai izteiktu apgalvojumu – jukuši!

1.07.
Pirmā atvaļinājuma diena – piektdiena. Daudz dažādu darbu galvaspilsētā, lai varētu komfortabli pavadīt laiku Nekurienē – jānopērk ģenerators, kamuflāžas pārsegs teltij, lai papildus nodrošinātos pret lietusgāzēm, elektriskā plītiņa, dažāda degviela visiem iespējamiem instrumentiem, vienreizējie trauki un pārtika. Pēcpusdienā sapakojam divas mašīnas (tā kā ir nedēļas nogale, meita ar draugu arī brauc) ar lietām, kuras liekas būs nepieciešamas Nekurienē, lai rīt no agra rīta varam doties uz savu Nekurieni.

2.07.
Neskatoties uz to, ka ir atvaļinājums, bez pulksteņa pamostamies 6:30. Protams, ceļamies, jo Nekuriene sauc. Pakojamām mantām no rīta pievienojas arī kaķis - Vincis un suns – Grēta, jā un divi riteņi uz jumta.
Nopakojušies kā ogorodņiki, dodamies ceļā, piestājot Statoil, arī tāds Nekurienes rituāls – jaunākā prese, otrā kafija un smailkmaizītes. Katru reizi, braucot uz Nekurieni, šausminamies par Latvijas ceļiem, jo tukšām mašīnām tas jau ir pārbaudījums, kur nu vēl piepakotām.
Pirmo dienu Nekurienē vīrs nosauc par razvjortivanije – iekārtojamies! Pārbaudām elektro un tehniskās ierīces – viss strādā! Pusdienās latviešu nacionālais ēdiens uz jaunā grila un cepti kartupelīši uz jaunās elektriskās plītiņas, kuru darbina ģenerators!

3.07.
Naktī mūs modina nekurienes radio dīdžejs – dzeguze! Nezinu, vai nu bija iepriekšējā vakarā kaut kur tā ilgāk patusējusi vai kāds sadusmojis, bet tas ritms juka nost – parastā ku-kū vietā bija visādas citas variācijas par tēmu. Pat smiekls sanāca, bet iemigām. Uz rīta pusi stafeti pārņēma dzērvju tandēms un tad meža balodis. Neko darīt, bija jāceļas.
Omu nedaudz pabojā un plānus nedaudz nojauc meitas sastreikojusī veselība, tāpēc abi jau rīta pusē aizbrauc projām. Nu ko baudām Nekurieni četratā – suns jau ir pieradis, tas apstaigā savu teritoriju, kā nekā 2,3 ha, taču pārsteidz kaķa uzvedība – nedaudz iepazīst tuvāko apkārtni, nekur nebēg, tāda sajūta, ka šeit nav pirmo reizi, guļ un ēd un neliekas traucēties, ka pirmo reizi 8 gadu laikā ir pārvests uz citu dzīves vietu. Nu ko, par to prieks!
Tā kā ir svētdiena, un atvaļinājums ir tikko sācies, gribas darīt neko! To arī darām! Divas laiskas rīta kafijas, gājiens uz jūru, pusdienas, nu vēl jau arī kāds ielikts cirvja kāts, kas iepriekš tika nolauzts un citi sīkumiņi.
Jau pēcpusdienā pienāk ziņas no ārpasaules – Jēkabpilī plosās negaiss, Vecāķos sagāzti koki, Rīgā līst ne pa jokam, mums neviena mākonīša, saulīte pa zemes virsu staigā. Ap 21iem melni mākoņi parādās pie pamales un jau 22os arī mēs esam lietus varā, taču negaisa nav. Taču to stundu starp mākoņiem un lietu, baudām fantastisku gaismas šovu, ko sarīko saule un melnie lietus mākoņi.










Līst, ejam gulēt.

4.07.
Arī šonakt dzeguzei pēctusiņa dziesma, atkal dzērves, bet tīk mums tas Meža radio. Taču šorīt mūs pamodina modinātājs 6:05 – aizmirsu atslēgt! Izdodas aizmigt vēl uz stundiņu. Ceļamies, lietus ir mitējies, ir jauks, saulains, bet paslapjš rīts, taču tas mums netraucē, top pirmā laiskā rīta kafija. Tā kā līdzi ir arī mājas mīļie rītasvārki, tad viss ir kā mājās, tikai papildus bonuss – svaigs priežu meža gaiss.
Šodien nekurienē palieku uz pus dienu viena, jo vīrs dodas pēc traktora, kuram Nekurienē ir paredzēta cēla misija. Jāsaka godīgi, diez cik omulīgi viena nejutos, bet pie visa jau pierod. Abas ar Grētu tikmēr izstaigājām veikalu. "Talsu piensaimnieks" var būt gandarīts, jo pērkam tikai viņu ražoto produkciju, bet ir laba; Laimas zefīri tādi pastāvējuši, bet tā kā derīguma termiņš vēl nav galā – ņemu, gribas kaut ko garšīgu. Bet kopumā veikalā var iegādāties visu, kā saka - no siļķes līdz adatai; bērni gan saka, ka alus izvēle nekāda:), pārsvarā stiprinātie, bet acīmredzot, kāds pieprasījums, tāds piedāvājums, "Selgas" cepumu ar nebija, bet nopērkams "Freshener" šampanietis:). Pēcpusdienu pavadīju adot mežģīņainu zeķi un pārdomu rezultātā nonācu pie šī raksta un dienasgrāmatas tapšanas idejas:).

5.07.
Dzeguze atkal sapīpējusies, ritma dziesmai nekāda:). Bet ja nopietni, varbūt kāds var paskaidrot, kāpēc tā, jo visu pavasara un vasaras sākuma laiku normāli kūkoja?
Šonakt dzirdēju jūru, tas gan notiek ļoti reti, tas nozīmē, ka jūra bija baisulīga, jeb kā es saku dusmīga. Tā kā jūras dusmīgumu dzirdam abi ar vīru, nolemjam, kad celsimies, tūlīt iesim skatīties, taču, kad pamostamies, jūru vairs nedzird – nomierinājusies.
Burvīgs karsts rīts, atkal laiskās brokastis. Divi brūnplankumaini tauriņi arī nolēmuši kopā ar mums pabrokastot, nu ko, nav jau žēl, tik dīvaini, ka šie nemaz nebaidās no mums, nu mēs jau no viņiem arī ne, top fotosesija.










Ap 10iem laiks nomācās, bet nelīst.
Strādājam! Šodien saprotu, ka ne tikai sievietes jūsmo par dažādām sievišķīgām lietām, aksesuāriem, kosmētiku, respektīvi, dažādām spēļmantiņām, arī vīriešiem ir savas spēļmantiņas, atšķirība tikai izmēros un naudas summā, ko par tām iztērē. Vakar sapratu, ka bez manis, vīrs mīl arī jauno traktoru, kas nu ir nonācis viņa rīcībā un arīdzan ģeneratoru – spēlējās visu dienu, vakarā pārlaimīgs!










Lai jau nu tiek:)! Un vēl, uzmanību vajadzētu pievērst uzrakstiem uz šortiem un krekliņa:) Uz manu aizrādījumu, ka krekliņš tā kā par baltu traktora darbiem - vīrs noteica - katram sava vieta! Nez vai tas attiecas arī uz šortu uzrakstu?:)
Vakarā pošamies uz veikalu, ar 1.06.2011.tas strādā līdz 21:00. Ceram, ka rakstītajam var ticēt. Patiešām, strādā! Sapērkam ikdienas preces, samaksājam Ls 9,27. Ejot mājās, liekas kaut kā aizdomīgi daudz, pārskatu čeku. Nu apčakarēja atpūtniekus tas puisis no veikala Nāriņa – divas reizes pieskaitīja vienus un tos pašus nakšķus:). Tagad zināšu un demonstratīvi pārskatīšu čeku viņa klātbūtnē katru reizi, kad iepirkšos, bet iespēju robežās centīšos iepirkties citur! Atpakaļ gājām gar jūru, dabas spēkam pretoties nevar.










6.07.
Šonakt jūra dusmojas vēl vairāk kā iepriekšējā naktī. Dzeguze nekūko. Pēc sātīgām zemnieku brokastīm (kā ne kā, mans "traktorists" pošas Nekurienes 2ha apgūšanā,t.i. izlīdzināšanā), dodamies uz jūru noskaidrot situāciju – pūš, viļņi ap pus metru, padraudīgi, bet forši.
Laiskā otrā rīta kafija! Gatavojamies dienas darbiem, plkst. jau 11.
Dienas gaitas bez īpašiem notikumiem, laiks karsts. Vakarā jūra!

7.07.
Šodien paredzēta notikumiem bagāta diena – palīgos no Rīgas brauc Mārcis, tiek izmantots sabiedriskais transports, un atzīts par gana labu esam:) un man ir paredzēts brauciens kā Padomju laikos teiktu – uz rajona centru, t.i. uz Talsiem – jāiesniedz elektrības pieslēguma projekts un jānokārto daudz citu mazu, bet ļoti būtisku lietu.
Sagaidu Mārci, padzeram otro laisko rīta kafiju un ap 10iem dodos uz rajona centru. Pirmais ir brauciens uz AS Sadales tīkli Talsu nodaļu. Tā kā iepriekšējā dienā biju sazvanījusies ar Latvenergo informatīvo dienestu, tur man visu sīki un smalki izstāstīja, zināju kur un kad ir jābrauc, bet kā jau tas pie mums ir pieņemts, apkalpojošā sfēra klibo ne pa jokam – puisim, kuram, jāpieņem mani dokumenti, pieņemšanas laiks ir otrdienās un ceturtdienās no 9-12, diemžēl, uz vietas viņa nav un nebūšot, jo esot jābraukā pa objektiem. Gods kam gods, kundze, kuru atrodu kādā no kabinetiem, sazinās ar šo man vajadzīgo puisi pa telefonu, iepriekš gan nosakot, ka Rīgā informatīvajā dienestā nemaz nevar zināt, kas te (Talsos) notiek. Puisis palūdz, lai klausuli iedod man, turpmāk jau abi risinām dokumentu nodošanas un citus ar pieslēgumu saistītus jautājumus. Pēkšņi laipnā kundze man aizrāda, lai es beidzot runāt, jo rēķins būšot liels! Velns parāvis! Es esmu atbraukusi viņa kolēģa pieņemšanas laikā, viņa nav uz vietas, es runāju pa viņas DARBA telefonu par lietu, kur šī, viņas pārstāvētā iestāde, no manis grib dabūt summu, kas mērāma tūkstošos, un viņa man aizrāda par ilgu telefona sarunu! Nu es gan ar nepaliku parādā! Pateicu visu, ko domāju:).
Vēl viena problēma šajā dienā bija telts mietiņi. Tā kā telts mums uz mēnesi Nekurienē pilda guļamistabas funkcijas, tad tā ir jāuzmana. Vakar konstatējām, ka ir pārlūzuši divi no 4 telts lokaniem mietiņiem, līdz ar to guļamistaba šķība, bet pats galvenais – lūzuma vieta var saplēst telti, tāpēc telts mietiņi ir jāmēģina dabūt jauni, bet izmeklējos gan sporta preču, gan mednieku un makšķernieku, gan būvmateriālu veikalā un nekā:(. Jāmēģina kaut kā iziet no situācijas! Daļēji to atrisināja lokanas augstspiediena ūdens caurules, kurās iebāzām telts mietiņus, savukārt caurules ar visiem mietiņiem tur, kur tās paredzētas teltī – izcili nav, bet vismaz telti neplēsīs.
Pārējos vajadzīgos darbiņus veicu bez problēmām, ap 14iem esmu atpakaļ Nekurienē. Tagad jau tikai pusdienas saviem vīriešiem, bet kāpjot no mašīnas laukā, ar mani vēlējās pakomunicēt šāds skaistulis:










Vakarā atkal jūra.

8.07.
No rīta Meža radio jau vairs nedzirdam, konstatējam, ka esam pieraduši. Šodien paredzēta diena parastā, un tāda arī ir – strādājam, rosāmies, ejam uz jūru arī dienas vidū, jo ir ļooooti karsts, sāk prasīties pēc lietus!

9.07.
Sestdiena! Nosacīti – pūšamies. Visapkārt svin Zvejnieku svētkus, mašīnas gar mūsu Nekurieni kursē kā Rīgā pa Brīvības ielu. Sākotnēji arī mums ir doma apmeklēt kādu no pasākumiem, taču, kad iedomājamies to mašīnu un cilvēku masu, vēlme pāriet. Nolemjam vien pusnaktī aiziet līdz jūrai, pavērot salūtu Rojā. Salūts skaists, ilga 5 min., arī redzamība gana laba, neskatoties uz palielo km daudzumu. Taču daudz interesantāks gaismas šovs mūs sagaidīja, kad nācām no jūras uz māju – mēs gājām cauri jāņtārpiņu gaismas alejai! Mazās, salātzaļās gaismas diodītes bija visur, kur vien pametām skatu. Kaut ko tādu nebiju vēl redzējusi. Bija vērts iet uz salūtu.

10.-17.07.
Nu jau veselu nedēļu neko neesmu rakstījusi! Piedodiet, klasika – nav laika! Kas tad ir noticis šajā laikā Nekurienē?
Izglābu taurenīti no drošas noslīkšanas jūrā. Vai nu iepūsts, vai nu pats neprātīgi lidojis, bet, kad pieliku pirkstu, tik cieši tam pieķērās, ka likās, bija gaidījis glābiņu. Iznesu ārā – aizlidoja.
Strādājām. Nu jau mūsu Nekurienes 2 ha sāk pieņemt aprises, kādai tai jābūt.
Dedzinām nenormāli lielas zaru un koku sakņu kaudzes. Bail, jo dedzināt ugunskurus meža zemē vasaras sezonā ir aizliegts, atbrauks „pažarnieki” un uzliks sodu, bet kā saka – stunda baiļu un drazu kaudzes vairs nav, bet šādu kaudžu vēl ir ļoooti daudz:).
Bijām atkal „rajona centrā”, tur gan bija piedzīvojumi – „bitītei” nolaida riepa. Tā kā šim modelim „zapaskas” nav, vērsāmies Hondas servisā un mums tika atsūtīts pakaļ evakuators. Sīkumos gan neiedziļināšos, viss notika ļoti operatīvi un riepas pat abas aizmugurējās tika nomainītas, taču kombinācija - auto vadīšana, grādīgā dzira un policija, joprojām iet roku rokā:).
Apmeklējām vietējo tirgu – žāvētā gaļiņa nu ļoti laba! Uzzinājām, ka mūsu mīlulei Grētai rajona centrā ir pašai savs apģērbu veikals:).










Piedzīvojām lietu un pastipru vēju, telts izturēja gods godam, nedaudz gan samirka segas mala, bet tagad vismaz zināšu telts „vājās vietas”. Pēc šī pasākuma gan biju neizgulējusies un kašķīga, bet viss taču pāriet:)
Sestdien – 16.07. bijām aizbraukuši arī līdz mājām Lielvārdē – nopļāvām zāli, izmazgājām veļu, padarījām vēl kaudzi visādu sīkumu un vakarā atpakaļ uz Nekurieni. Nu tīk mums tur! Jā, patīkami bija, ka veikalā „Armijai un civilajiem”, kur pirkām telti, mums tika samainīti trīs salūzušie telts loki. Vispār, tā ir problēma, jo nav jau garantijas, ka tie loki nesalūzt atkal:(.
Jūras apmeklējums katru dienu paliek nemainīgs pasākums un joprojām mūs apmeklē dažādi "skarabeji" (tā es saucu visus kukaiņus, kas daudzmaz līdzinās vabolēm:).












Arī ķirzaciņa iznāk pasildīties saulītē.










Un, protams Grēta izpaužas pēc pilnas programmas:).











Šodien 17.07. laiskojamies uz nebēdu, saulīte mūs lutina! Galvenā atziņa – būt harmonijā pašiem ar sevi!

18.07.-7.08.
Tiem, kas lasa manus gara darbus, jūtos tā kā nedaudz parādā, jo šo ilgo laika posmu neesmu aprakstījusi. Atkal jāatzīstas, bija gan objektīvi, gan subjektīvi apstākļi, kas kavēja man izpausties, bet vairāk gan dominēja tie pēdējie – vienkārši baudīju savu Nekurieni un rakstīt tā īsti nemaz negribējās. Taču spilgtākos mirkļus mēģināšu restaurēt.
No 21.-24.07. savā Nekurienē tēloju mājsaimnieci, jo to vien tik darīju, kā taisīju ēst un mazgāju traukus. Palīgā bija atbraukusi vīriešu kārtas jaunatne ar saviem draugiem. Darbi ritēja tik sparīgi, ka traktors 23.07. tika iesēdināts dubļos līdz asīm. Tā dabūšana ārā prasīja 3h vakarā, bet, tā kā virsū nāca melnā tumsa, tad darbi bija jāpārtrauc un 3h no rīta. Būšu godīga, naktsmiers nekāds, jo doma tik viena – kā to dzelzi dabūt ārā? Jau vakarā zvanījām palīgiem ar jaudīgāku tehniku, tie pieprasīja Ls 60 – tā kā žēl bija maksāt tādu summu! Bet kā saka – rīts gudrāks par vakaru, un apvienojot četru vīru garīgos un beigās arī fiziskos spēkus, dzelzs rumaks izkārpījās no dubļiem! Nu ko lai saka – nervus tas pasākums pakutināja ne pa jokam.
24.07. atcerējos kolhoza laikus – vācām no Nekurienes lauka akmeņus, un kā teica Līga – mums tapa pašiem sava - nevis Kaltenes, bet Vandzenes kalva:).
25.-26.07. uzņēmām viesus, protams, ar visām no tā izrietošām sekām.
Nu viens no iespaidīgākiem notikumiem bija 29.07. Lietus lija 14h no vietas, un mūsu Nekuriene pārvērtās jūrā, bildē to ļoti labi var redzēt.














Pienāca 1.08. un Aivaram bija jāsāk strādāt – atvaļinājums bija beidzies, bet man tik ļoti vēl gribējās pabūt savā Nekurienē, tāpēc pierunāju meitu pabūt Nekurienē un darīt NEKO.
Savukārt ar meitu lielākais piedzīvojums bija tieši 1.08. - mēs uz Nekurienes piebraucamā ceļa atradām mīnu!!! Sākās satraukti zvani Aivaram, saskaipošanās ar Mārci un bīstamā atraduma foto sūtīšana abiem pieminētajiem kungiem, lai tie spētu noteikt tā identitāti. Bijām pilnīgā gatavībā zvanīt atmīnētājiem, jo galu galā mēs esam tikai divas dāmas un esam atradušas priekšmetu, kas ir aizdomīgi līdzīgs mīnai:). Abi pieminētie kungi mums nepārtraukti atgādina, lai tikai „mīnu” neaiztiekam! Lieki piebilst, ka Līga to „mīnu” izkasīja ar zaru no zemes:)! Un tad mūs sagaidīja lielā vilšanās! Pateicoties mātei Google atradām un sapratām, ka tā ir tikai traktora kaut kāda detaļa, ko jau tajā pašā vakarā apstiprināja arī ekskavatoristi, kas nāca aplūkot topošo darba lauku. Un tā mēs palikām bez sapieru apmeklējuma! Bet to, kāda izskatījās mūsu atrastā „mīna”, varat aplūkot fotogrāfijā.










Pārējā laikā abas darījām NEKO - sauļojāmies, peldējāmies, izklaidējām Grētu, izglābām no jūras spāri, lasījām gailenes un brūklenes, es adīju un tamborēju, ar vienvārdsakot, darījām foršas, mīļas un visādi citādi sievišķīgas lietiņas.










Jau sestdien - 6.08., pametu savu Nekurieni. Bija skumjums. Nevaru noliegt, ka negribējās visus civilizācijas labumus, bet tik ļoti gribējās arī palikt Nekurienē. Tagad turpināsim braukt uz savu Nekurieni sestdienās un svētdienās!
Dažas elementāras atziņas no dzīvošanas laika Nekurienē, kuras pārbaudīju uz savas ādas:
- Patiesībā cilvēkam vajag ļoti maz lietu, lai tas varētu dzīvot, un es uzsveru - dzīvot, nevis eksistēt un izdzīvot!
- Daba ir tik daudzveidīga, jo tik daudz dažādu „mošķu” un „skarabeju”, es visā savā dzīvē nebiju redzējusi!
- Cilvēks var pielāgoties un piemēroties (saprāta robežās) dažādiem apstākļiem, ja tikai ir vēlēšanās to darīt!

Profesionālā izglītība – prestižs jeb ...?

Dzirdot vārdu salikumu – profesionālā izglītība – asociācijas ir kādas nu kuram: vieniem tā ir profene no padomju laikiem, kurā ražoja strādnieku gvardi rūpnīcām, citi uzskata, ka profesionālās skolās mācās tie, kuriem sekmes ir zem vidējā un tātad vidusskolā nav ko darīt, liela daļa sūkstās par to, ka mums vispār nav sava aroda meistaru, jo ir vai nu juristi un ekonomisti vai arī pamatskolas beidzēji bez profesijas, un tikai retajam nāk prātā – labs amats, augsta līmeņa profesionālās iemaņas, kas ļauj būt pārākam par tiem, kuriem tādu nav. Šoreiz neoperēšu ar skaitļiem, bet vairāk ar savu personisko, audzēkņu, kolēģu, darba devēju un apkārtējo viedokli.
Jau dzirdu arī oponentu viedokli, ka profesionālas izglītības skolu līmenis ir zems! Trīs gadus strādājot šāda veida izglītības iestādē, esmu pārliecināta, ka tie ir iesūnojuši stereotipi, kas sakņojas vairākuma pārliecībā, ka uz profesionālajām skolām iet tikai tie, kam vidusskola nav pa spēkam. Jāsaka, ka šādu viedokli uztur arī pašreizējā izglītības sistēma – nauda seko skolēnam, t.i., jo skolā vairāk audzēkņu, jo lielākas naudas summas ir skolas rīcībā, tādējādi, skolas sakostiem zobiem cenšas turēt visus tos, kuri kaut kad parādās skolā un kaut kā mācās, bet patiesībā, jau ja sen būtu jāatskaita par nesekmību un neattaisnoti kavētajām mācību stundām, protams, šādi audzēkņi skolas prestižu un sekmju līmeni grauj.
Esmu ļoti gandarīta par savu skolu, t.i. Ogres Amatniecības vidusskolu un tās administrācijas darbu, jo šajā mācību gadā tika atskaitīti visi ļaunprātīgie stundu kavētāji un visi tie, kam mācības nebūt nebija prioritāte. Jāsaka godīgi, ka daļai no atskaitītajiem, tas bija liels un nepatīkams pārsteigums , jo cerēja – gan jau varēs turpināt līdzšinējā garā!
Tā kā pati strādāju profesionālās izglītības sistēmā, un pirms tam ir ilgu gadu darba pieredze vidusskolās un koledžās, gribētu apkopot tos „+”, kas profesionālās izglītības iestādes padara pārākas par vidusskolām. Precizēšu, ka es runāju par 3.līmeņa profesionālo izglītību, kuras apgūšanai nepieciešami 4 gadi, ja mācības uzsāk pēc 9. klases beigšanas.
Tātad, mācoties profesionālās izglītības iestādē, audzēknis:
- Apgūst sev tīkamu amatu
- Iegūst vidējo izglītību, kārto centralizētos eksāmenus, un tieši tāpat, kā vidusskolas absolventam, ir iespēja iestāties augstākajā mācību iestādē
- Saņem valsts maksātu stipendiju (pašreiz ir iespēja papildus saņemt arī ES finansētu)
- Apgūst pirmās darba iemaņas prakses uzņēmumos, tādējādi pārliecinoties, vai izvēlētā profesija patiešām ir tīkama
- Ja izrādās, ka apgūstamā profesija nebūt nav sapņu profesija, tad nekas jau nav zaudēts, ir iespēja apgūt citu profesiju
Un galvenā atšķirība starp profesionālās izglītības iestādes absolventu un vidusskolas absolventu ir tā, ka abi gandrīz vienā vecumā beidz skolu, bet viens ir gatavs darba tirgum, jo ir apguvis amatu, bet otrs, ja neiestājas uzreiz augstākajā mācību iestādē, piedodiet, ir kā no laivas izmests.
Nu jā, it kā ir zaudēts viens gads, jo mācības profesionālās izglītības iestādēs ir 4 gadi, bet vidusskolā 3 un, vasaras brīvlaiks ir tikai divi mēneši, jo papildus ir prakses.
Balstoties uz iepriekš teikto un savu pieredzi profesionālajā izglītības sistēmā, gribu izteikt pavisam radikālu viedokli – uzskatu, ka vidusskolā/ ģimnāzijā būtu jāmācās tikai tiem skolēniem, kas beidzot 9.klasi, skaidri spēj formulēt savas dzīves mērķi – studijas augstākajā mācību iestādē, kam pamatā, protams, ir izcilas sekmes, visiem pārējiem būtu jāmācās profesionālās izglītības iestādēs, apgūstot kādu profesiju. Ja pēc skolas beigšanas audzēknis ir sapratis, ka viņš tomēr vēlas tālāk mācīties augstākajā mācību iestādē, viņam ir visas iespējas savu nodomu realizēt.
Prātā nāk kāda uzņēmēja, Amatniecības kameras guļbūvju meistara teiktais krīzes laikā: „Es jau būtu gatavs veikt bartera darījumu –atdot savu guļbūvi pret pakalpojumu, bet tas cilvēks tak pat grāvi izrakt neprot.” Protams, runa jau nav par grāvi, runa ir par to, ka cilvēkiem nav profesionālo iemaņu kādā konkrētā amatā/profesijā.
Protams, profesionālajai izglītībai, tāpat kā Latvijas izglītības sistēmai kopumā ir nepieciešamas reformas, kas izglītību, tajā skaitā profesionālo, padarītu konkurētspējīgāku, elastīgāku un jo īpaši liels uzsvars būtu jāliek uz ļoti ciešu darba devēju un profesionālo mācību iestāžu sadarbību. Taču arī šajā jomā ledus ir izkustējies un Valsts izglītības attīstības aģentūra realizē projektu „Nozaru kvalifikācijas sistēmas izveide un profesionālās izglītības efektivitātes un kvalitātes paaugstināšana”, kura mērķis ir izveidot pastāvīgi strādājošu, kvalitatīva un tautsaimniecības nozaru attīstības vajadzībām atbilstošu profesionālās izglītības satura nodrošināšanas sistēmu. Kopumā plānots izpētīt 12 nozares. Arī Ogres Amatniecības vidusskolas skolotāja A.Heniņa ir šī projekta ietvaros izveidotās Tūrisma un skaistumkopšanas nozares ekspertu komisijas sastāvā.
Nobeigumā vēlētos padalīties un nenoliegsim arī palielīties ar Ogres Amatniecības vidusskolas (ar 2011.gada 1.septembri Ogres Valsts tehnikums) šā gada absolventu rezultātiem:
- Vidējā atzīme skolai centralizētajos profesionālās kvalifikācijas eksāmenos - 7,3 balles – četri vērtējumi „10”, divpadsmit „9” (no 68 absolventiem)
- Vidējā atzīme profesionālās vidējās izglītības programmas „Interjera dizains”, kvalifikācija „Interjera noformētājs” grupai – 8,13 balles
- Vidējā atzīme profesionālās vidējās izglītības programmas „Reklāmas dizains”, kvalifikācija „Vizuālās reklāmas noformētājs” grupai – 8,37 balles
- Vidējā atzīme profesionālās vidējās izglītības programmas „Miltu izstrādājumu ražošana”, kvalifikācija „Maizes un miltu konditorejas izstrādājumu speciālists” grupai – 7,6 balles
Un jāatzīmē, ka šo vērtējumu sniedz neatkarīga komisija, kurā ir augstskolu un darba devēju pārstāvji.
Nu ko, domājiet, lemiet! Varbūt tieši Jūs kādā specialitātē vēlaties kļūt zinošākais, profesionālākais, erudītākais, vienvārdsakot – vislabākais!

sestdiena, 2011. gada 16. aprīlis

Čīkstošais klusums - māksla jeb kaut kas banāls?

Šīs savas pārdomas iesāku rakstīt 16.04., tūlīt pēc izrādes "Čīkstošais klusums" noskatīšanās. Pusi teksta uzrakstīju emociju pārņemta un metu mieru, tikai tagad atkal pieķēros. Cerēju, ka mana šūmēšanās pierims, varbūt kaut kas manā prātā mainīsies, vai kāds spēs mainīt manas domas, bet nekā. Tādējādi manas pārdomas par "Čīkstošo klusumu" Nacionālajā teātrī nav izrādei tās glaimojošākās.
Atsauksmes pirms izrādes pretrunīgas, vairāk gan negatīvas. Iepriekš iepazinos arī ar saturu - nu tas nebija tas saistošākais, bet kā saka, kamēr neesi redzējis, nevari spriest. Un tad sāku skatīties!
Tas, ko es redzēju, pārspēja jebkādas manas iedomas par šo izrādi. Tik sašutusi un negatīvu emociju pārņemta, es sen nebiju bijusi, vai pareizāk sakot, neatceros, kad esmu bijusi. Īsti pat nezinu ar ko sākt.
Pimkārt, pilnīgi nepieņemama bija izrādes leksika - pi....., pe... utt. biezā slānī, publika, dzirdot šos šedevrus, smejas un applaudē. Domājiet ko gribiet, bet tas bija prasti, vulgāri un pretīgi. Un nepieņemu argumentu - bet jaunatne tā šodien runā! Tā jaunatnes daļa, kas šodien tā runā, uz teātriem neiet un vairošanās problēma viņiem arī nav problēma.
Otrkārt, lai arī izrādes būtība - demogrāfiskās situācijas kritiskums Latvijā - ir visnotaļ aktuāla, tad pilnīgi nepieņemams ir tās "it kā" humoristiskais risinājums - vairošanās biedības vidošana! Komēdijas tēma - tā kā par smagu, kaut gan varēja apspēlēt, priekš traģēdijas - stipri par seklu.
Jo īpaši mulsināja publikas reakcija! Vai tiešām mūsu sabiedrība, un īpaši it kā inteliģentā daļa (liekas, ka uz teātri sabiedrības degradētā daļa neiet), ir tik sekla, ka klajas jēlības raisa smieklus, aplausus un ovācijas.
Bez tam es nesaprotu, kāpēc par izrādi atbildīgie cilvēki, izrādes režisors utt., liek man skatīties šīs jēlības? Protams, tūlīt būs atbilde - neviens nelika, pati izvēlējies! Es izvēlējos normālu, klasisku teātri, nevis eksperimantālo, es vēlējos baudīt, piedodiet par banalitāti - mākslu, bet nevis jēlības, nedomāju, ka piepūsti prezervatīvi Nacionālajā teātri, kas tiek palaisti skatītāju zālē ir māksla. Ja man to piedāvātu vecpuišu vai vecmeitu ballītē - viss ir O.K., bet ne teātrī.
Katrai lietai un notikumam ir/vajadzētu būt savai vietai, arī pī un pē lietotošanai. Un ziniet, es nudien neesmu puritāne!
Jā un vēl, izrāde ir it kā ļoti patriotiska, taču manuprāt, tajā parādījās klajš šovinisms. Nu kaut kādu tolerances devu būtu tomēr jāievēro, jo atkal - esam taču teātrī.
Nu lūk, tā man tas viss rādās:(, bet tās jau ir tikai manas domas, mans viedoklis:).

ceturtdiena, 2011. gada 24. februāris

Izdota Militārā mantojuma karte


Šodien dienas gaismu ieraudzīja Militārā mantojuma karte. Karti izdevusi asociācija "Lauku ceļotājs". Šajā materiālā apkopotie objekti ir salīdzinoši maz zināmi, līdz ar to, tie dod impulsus jaunu maršrutu izveidei un iekļaušanai jau esošajos maršrutos un jaunu vietu atklāšanai vietējiem tūristiem. Taču, manuprāt, īpaši šie objekti būtu saistoši ārzemju tūristiem, jo tieši militārais mantojums ir tas, ar ko mēs esam atšķirīgi salīdzinājumā ar citiem tūrisma galamērķiem.
Kartē ir apkopti 60 militārie objekti, kas aptver pēdējos 2 - 3 gadsimtus, taču tā ir tikai neliela daļa no visa Latvijas teritorijā esošā militārā mantojuma, jo kā stāstīja kartē ievietoto objektu apsekotājs un kartes tekstu autors Juris Smaļinskis, padomju laikā militārā mantojuma teritorijas ir aizņēmušas 10 - 12% no visas Latvijas teritorijas.
Cerams, ka šī karte ir tikai sākums jaunu militārā mantojuma objektu atklāšanai un pārveidošanai par tūrisma objektiem.
Jā un vēl, asociācijas "Lauku ceļotājs" ļaudis lūdz atsaukties visus, kuri ne tikai zina par kāda militāra objketa atrašanās vietu, kas nav iekļauts kartē, un ziņot par to, bet arī atsaukties cilvēkus, kuriem ir interesanti stāsti par un ap militāro mantojumu.

piektdiena, 2011. gada 18. februāris

Izrāde "Anna Kareņina" Nacionālajā teātrī

Pēc ilgiem laikiem Nacionālajā teātrī baudīju patiešām neaizmirstamu vakaru, proti, izrādi "Anna Kareņina".
Pavisam nesen aktrise Marija Bērziņa teica, ka mākslai ir divi kritēriji - tai jāuzrunā jūtas vai prāts. Tad nu lūk šī izrāde uzrunāja gan jūtas, gan prātu - spēcīgs aktieru sastāvs, fantastiski Kristīnes Pasternakas tērpi, baudāms muzikālais noformējums un Indra Roga izcila Annas Kareņinas lomā. Viņas fināla monologs vārdiski nebija tik spēcīgs, cik emocionāls bija tēlojums - likās, Indra Roga sevi saplosa gabalos uz skatuves.
Pirms izrādes dzirdēju dažus izrādei neglaimojošus komentārus - 2.cēliens garlaicīgs, izrāde ļoti gara, pat tādu - nu es Tevi neapskaužu. Tādējādi, uz izrādi braucu ar manāmu satraukumu. Bez tam, tik ļoti gribējās baudīt patiešām īstu klasiku, bet bailes bija no fakta, ka pēdējā laikā jebkurš klasikas gabals, piedodiet par teicienu, ir sačakarēts - "Mērnieku laiki" tam ir izcils piemērs, jāsaka arī "Zagļi" Dailes teātrī nu nav īsti baudāmi.
Taču "Anna Kareņina" pārspēja visas cerības. Protams, vienmēr var skaldīt matus - varbūt pēc tik spēcīga emocionlā fināla, bija pārāks straujš izrādes nobeigums, kas līdz ar to, it kā izrādes sākumu prasīja emocionāli piesātināku. Bet tā patiešām ir matu skaldīšana:) Laiks pagāja ļoti ātri un izrāde vēl nākamajā dienā mani turēja savā varā.
Un vēl viena atziņa, kas radās pēc izādes noskatīšanās - mainās laiki, mainās tikumi!

ceturtdiena, 2011. gada 17. februāris

Balttour 2011

Šogad Balttour izstādes organzētāji nāca klajā ar jaunu koncepciju. Kā lielam vairumam, arī man šī izstāde "gāja pie sirds". Šis travelnews.com raksts Balttour 2011 atzīst par pēdējo 10 gadu labāko tūrisma izstādi atspoguļo arī manas izjūtas apmeklējot izstādi.

svētdiena, 2011. gada 6. februāris

Grētas stāsts par adījumiem suņiem

Es esmu Grēta - mīļa, jauka, skaista un izsmalcināta dalmāciešu šķirnes suņu meitene. Esmu jau liela, man ir divi gadi. Nu, labi, vēl bez dažām dienām divi gadi. Man ir paši labākie saimnieki, esmu lutināta un mīlēta, un lolota, un man ir visskaistākās drēbes, jo par to, lai tādas man būtu, viņi gādā. Nu jā, varbūt Jums tas šķitīs dīvaini, ka tie mūsu saimnieki mūs tā grib ģērbt, bet ticiet vai nē, tā nav, ka par to jāsmejas, jo mums patiešām salst. Man jau ir forši, man viss ir.
Mani saimnieki, par savu lielo rūpību, ir kļuvuši arī par krustvecākiem Jorkšīras terjera sunei. Viņu sauc Lora. Nu nav tā, ka man viņa ļoti patīk, viņa ir vecāka par mani, lai arī mazāka augumā, negrib ar mani spēlēties un pauž to rūkdama un riedama, bet es jau tikai spēlēties gribu! Saimnieki saka, ka es esot lielāka augumā, ka jābūt atturīgākai! Un kas par to?! Spēlēšanās prieku tas nemazina! Bet ko nu par to... Es jau esmu liela, jo man taču ir bez dažām dienām divi gadi, es klausu saimniekus!
Lorai, piemēram, toties, nav tādu foršu drēbju kā man, bet es jau teicu, ka man ir forši saimnieki, tas jau sanāk, ka Loras krustvecāki, un viņi jau nevienu neatstās bešā. Un es ar to lepojos. Tā, nu, izrādās, mana saimniece esot 1985. gadā adīšanas skolu beigusi. Sen, ne?! Bet iemaņas nav zudušas, tik garšīgas tās viņas adītās zeķes visiem cilvēkkārtas pārstāvjiem mūsu ģimenē! Ja Jūs to zinātu! Un zināt, ko viņa Lorai uzadīja?! Lūk, šito:










Nē, nē, tā esmu es, es arī gribēju sevi parādīt, te ir tas, kas jāskatās:










Ja Tev arī tādu gribas, raksti vai zvani manai saimniecei pa tālruni 27013139, viņa par draudzīgu cenu Tev noadīs tieši tādu pašu, līdzīgu vai, nu labi, tādu, kādu Tu pats gribēsi! Jā, arī ar tām pērlītēm un lentītēm, mums, dāmas, un Jums kungi, arī šlipsi ieadīs vai tauriņu, ja kāds saviesīgāks pasākums! Ja nevarēs izvēlēties, viņa arī ieteiks, gaume viņai laba!

Tikai, neaizmirsti parādīt to arī savam saimniekam, lai viņš zina, ka Tev arī tādu vajag!

Savukārt, mana saimniece teica, ka nākamo stāstu par adījumiem, mums suņiem, viņa rakstīšot pati. Lai arī man labi sanākot stāstīt. Kas zina, varbūt atļaus vēl kādu reizi man ko ierakstīt. Man jau tās modes lietas un, īpaši, adījumi suņiem, makten iet pie sirds. Bet vispār. Esmu liela stāstneice, pēc garastāvokļa, protams, un par dažādām tēmām... Saimniece man atkal lūdz, lai pārtraucot, ka par daudz runājot...Tātad, ZVANIET, RAKSTIET...ADĪJUMI SUŅIEM...Atā.

piektdiena, 2011. gada 14. janvāris

Ceļvedis dabā. Augi putni un kukaiņi.


Arī šis ilustrētais, parocīgais ceļvedis būs ļoti labs padomnieks visiem, kuriem patīk daba un kuri mēdz jautāt: "Kas tas ir?" Tajā ir plaša, lietišķa informācija, kā noteikt sugu vairāk nekā 500 augiem un dzīvniekiem. Katrai sugai ir dots attēls un apraksts. Noteicējā atradīsiet ziņas galvenokārt par tiem augiem un dzīvniekiem, kuri sastopami Latvijā. Uzzināsiet, kādas ir zieda sastāvdaļas, kādas var būt auga lapas, kā mēra putna vai kukaiņa garumu, vai putns Latvijā dzīvo pastāvīgi vai ir tikai caurceļotājs, un daudz ko citu. Pie sugas apraksta paredzēta vieta, kur atzīmēt, ja augu, putnu vai kukaini ir izdevies ieraudzīt dabā. Arī šī grāmatiņa būs jauks un noderīgs ceļabiedrs, jo ir neliela formāta, parocīgi izmantojama, gudra un vienmēr pa rokai. Un arī šo grāmatiņu neaizmirstiet ielikt kabatā vai somā, kad dosieties ceļā! No angļu valodas tulkojis Juris Bitenieks. Mākslinieki: Hilarija Bērna, Anabela Milna, Pīters Stebings, Trevors Boiers, Fils Vers. Izdevējs ir Zvaigzne ABC.

Lauku ceļotājs izdod Latvijas Botānisko ceļvedi


Ir atkal izdots viens jauks palīgs tūrisma objektu turētājiem. Šoreiz par to ir parūpējusies asociācija "Lauku ceļotājs". Ceļvedis noteikti palīdzēs dažādot tūrisma piedāvājumu un paskatīties uz ikdienā ierastām lietam ar citu redzējumu.
Ceļveža mērķis ir ikvienam palīdzēt saskatīt tās augu un sēņu sugas, kas atrodas mums visapkārt, kā arī sniegt interesantus faktus par tām.
Izdevums sastāv no četrām sadaļām: "Vērts redzēt" ir iekļautas interesantākās ar botānisko tēmu saistītas takas, dižkoki, muzeji un interesantas saimniecības. Sadaļā "Augu un sēņu maršruti" izveidoti jau gatavi maršruti, kur varat doties sēņot vai iepazīt dažādus interesnatus augus. "Sugu noteicēja" sadaļā iekļauti gandrīz 400 g.k. sastopamo augu un sēņu sugu fotoattēli, kas palīdzēs tos vieglāk atpazīt un noteikt dabā. Savukārt sadaļā "Saudzē!" ir uzskaitītas un īsi aprakstītas tās aizsargājamās sugas, ko nereti savas nezināšanas dēļ noplūcam.
Kopumā ceļvedī iekļautas 14 dabas takas, 24 diži koki, 14 botāniskie dārzi un dendrāriji, 11 lauku labumi un citi objekti, 5 augu un sēņu maršruti.
Teksta un fotogrāfiju autors ir Juris Smaļinskis, pēc manām domām izcilākais speciālists šajā jomā Latvijā.
Ceļvedis būs jauks un noderīgs ceļabiedrs, jo ir neliela formāta, parocīgi izmantojama, gudrs un vienmēr pa rokai. Arī ceļotāji, neaizmirstiet ielikt to savā kabatā vai somā, kad dosieties ceļā!
Sīkāku informāciju skatīt Latvijas botāniskais ceļvedis
Par ceļveža iegādi savā īpašumā ir jāinteresējas asociācijā "Lauku ceļotājs".

ceturtdiena, 2011. gada 13. janvāris

Āži par dārzniekiem

Sākot ar pagājušā, t.i.2010., gada vidu, mani ir skāruši daudz un dažādi notikumi, kas vieš pārdomas un liek izdarīt secinājumus. Diemžēl, šie secinājumi nav visai glaimojoši, un pirmām kārtām tai kopējai valsts pārvaldes sistēmai, kas valda mūsu mazajā Latvijā. Šī sistēma ir radījusi apstākļus, kas ļauj notikumiem un lēmumiem būt necaurspīdīgiem, darbiniekiem neprofesionāliem, nekompetentiem, neuzmanīgiem, bez iemesla ambicioziem, tādiem, kas nevēlas iedziļināties lietas būtībā un tā varētu turpināt vēl un vēl. Un diemžēl, pārsvarā to var attiecināt uz valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem - būvvaldes darbinieki drīkst nepārzināt ar būvniecību saistītos normatīvos aktus, Latvijas valsts ceļi liek risināt problēmas, kuras caur un cauri ir pašvaldības kompetencē, deputāti drīkst būt ar vidējo izglītību un ir pārliecināti, ka viņi ir kompetenti pilnīgi visās tautsaimniecības nozarēs, politiķi drīkst balsot par lēmumumiem un likumprojektiem, ar kuriem tie nav izpazinušies, Latvenergo kā monopoluzņēmums drīkst piestādīt tāmi, kuras pamatojums, maigi izsakoties, ir apšaubāms un viņu interesēm atbilstošs un atkal varētu turpināt vēl un vēl. Bernards Šovs it kā ir teicis - Ne jau vara bojā cilvēkus, bet gan stulbeņi, tikuši pie varas, bojā varu.
Kopējais secinājums ir viens, kamēr nemainīsies cilvēku attieksme pret cilvēkiem, lietām un notikumiem, kamēr āži būs par dārzniekiem, tikmēr mēs būsim tajā bedrē, kurā esam pašreiz.
P.S. Savā būtībā esmu nelabojama otimiste un vēl aizvien ticu labajam cilvēkos. Dzīvosim ar vadmotīvu - Nedari otram to, ko Tu negribētu, lai dara Tev! Un tad jau daudzām lietām vajadzētu vērsties uz labo pusi!

svētdiena, 2011. gada 9. janvāris

TAVA izdod "Viesmīlības rokasgrāmatu"


Viena ļoti jauka, vajadzīga un ilgi gaidīta grāmata ir klāt - Tūrisma Attīstības valsts aģentūra 2010.gada nogalē ir sagatavojusi praktisku izdevumu “Viesmīlības rokasgrāmata”. Tajā, balstoties uz praktiskiem piemēriem un klientu atsauksmēm, aprakstīti galvenie principi kvalitatīva un jaunajam Latvijas tūrisma zīmolam atbilstoša tūrisma pakalpojuma sniegšanai. Grāmata ir pieejama elektroniskajā versijā, taču visiem interesentiem ir iespēja to izprintēt un tādējādi iegūt savā īpašumā.

ceturtdiena, 2011. gada 6. janvāris

Posies ceļam un atvelc elpu!


Ceļot iespēja nāk tuvāk pie Tevis! Esmu mainījusi darbu, taču joprojām esmu gatava sadarboties ar saviem tūrisma firmas Impro klientiem, kā arī tiem, kas vēl tādi nav, bet vēlas par tādiem kļūt. Tāpēc, piedāvāju iespēju noslēgt tūrisma firmas "Impro ceļojumi" pakalpojumu līgumu jeb, vienkāršāk sakot, iegādāties ceļojumu Jums izdevīgā laikā un vietā, ja piezvanīsiet pa tālruni 27013139, vai arī uzrakstīisiet savu vēlmi uz e-pastu aivita.henina@inbox.lv
Zvaniet, rakstiet un mēs noteikti vienosimies!

P.S. Īstenībā, līdzēšu ar visu, ja vien ir vēlme ceļot - vīzu noformēšana, aviobiļešu, prāmju un citu transportlīdzekļu biļešu rezervēšanu, viesnīcu rezervēšanu, maršrutu izstrādi un citiem tūrisma pakalpojumiem, kas Jums ir saistoši! :) Tikai - dod ziņu! Jo esmu tepat līdzās!