Meklēt šajā emuārā

ceturtdiena, 2011. gada 24. februāris

Izdota Militārā mantojuma karte


Šodien dienas gaismu ieraudzīja Militārā mantojuma karte. Karti izdevusi asociācija "Lauku ceļotājs". Šajā materiālā apkopotie objekti ir salīdzinoši maz zināmi, līdz ar to, tie dod impulsus jaunu maršrutu izveidei un iekļaušanai jau esošajos maršrutos un jaunu vietu atklāšanai vietējiem tūristiem. Taču, manuprāt, īpaši šie objekti būtu saistoši ārzemju tūristiem, jo tieši militārais mantojums ir tas, ar ko mēs esam atšķirīgi salīdzinājumā ar citiem tūrisma galamērķiem.
Kartē ir apkopti 60 militārie objekti, kas aptver pēdējos 2 - 3 gadsimtus, taču tā ir tikai neliela daļa no visa Latvijas teritorijā esošā militārā mantojuma, jo kā stāstīja kartē ievietoto objektu apsekotājs un kartes tekstu autors Juris Smaļinskis, padomju laikā militārā mantojuma teritorijas ir aizņēmušas 10 - 12% no visas Latvijas teritorijas.
Cerams, ka šī karte ir tikai sākums jaunu militārā mantojuma objektu atklāšanai un pārveidošanai par tūrisma objektiem.
Jā un vēl, asociācijas "Lauku ceļotājs" ļaudis lūdz atsaukties visus, kuri ne tikai zina par kāda militāra objketa atrašanās vietu, kas nav iekļauts kartē, un ziņot par to, bet arī atsaukties cilvēkus, kuriem ir interesanti stāsti par un ap militāro mantojumu.

piektdiena, 2011. gada 18. februāris

Izrāde "Anna Kareņina" Nacionālajā teātrī

Pēc ilgiem laikiem Nacionālajā teātrī baudīju patiešām neaizmirstamu vakaru, proti, izrādi "Anna Kareņina".
Pavisam nesen aktrise Marija Bērziņa teica, ka mākslai ir divi kritēriji - tai jāuzrunā jūtas vai prāts. Tad nu lūk šī izrāde uzrunāja gan jūtas, gan prātu - spēcīgs aktieru sastāvs, fantastiski Kristīnes Pasternakas tērpi, baudāms muzikālais noformējums un Indra Roga izcila Annas Kareņinas lomā. Viņas fināla monologs vārdiski nebija tik spēcīgs, cik emocionāls bija tēlojums - likās, Indra Roga sevi saplosa gabalos uz skatuves.
Pirms izrādes dzirdēju dažus izrādei neglaimojošus komentārus - 2.cēliens garlaicīgs, izrāde ļoti gara, pat tādu - nu es Tevi neapskaužu. Tādējādi, uz izrādi braucu ar manāmu satraukumu. Bez tam, tik ļoti gribējās baudīt patiešām īstu klasiku, bet bailes bija no fakta, ka pēdējā laikā jebkurš klasikas gabals, piedodiet par teicienu, ir sačakarēts - "Mērnieku laiki" tam ir izcils piemērs, jāsaka arī "Zagļi" Dailes teātrī nu nav īsti baudāmi.
Taču "Anna Kareņina" pārspēja visas cerības. Protams, vienmēr var skaldīt matus - varbūt pēc tik spēcīga emocionlā fināla, bija pārāks straujš izrādes nobeigums, kas līdz ar to, it kā izrādes sākumu prasīja emocionāli piesātināku. Bet tā patiešām ir matu skaldīšana:) Laiks pagāja ļoti ātri un izrāde vēl nākamajā dienā mani turēja savā varā.
Un vēl viena atziņa, kas radās pēc izādes noskatīšanās - mainās laiki, mainās tikumi!

ceturtdiena, 2011. gada 17. februāris

Balttour 2011

Šogad Balttour izstādes organzētāji nāca klajā ar jaunu koncepciju. Kā lielam vairumam, arī man šī izstāde "gāja pie sirds". Šis travelnews.com raksts Balttour 2011 atzīst par pēdējo 10 gadu labāko tūrisma izstādi atspoguļo arī manas izjūtas apmeklējot izstādi.

svētdiena, 2011. gada 6. februāris

Grētas stāsts par adījumiem suņiem

Es esmu Grēta - mīļa, jauka, skaista un izsmalcināta dalmāciešu šķirnes suņu meitene. Esmu jau liela, man ir divi gadi. Nu, labi, vēl bez dažām dienām divi gadi. Man ir paši labākie saimnieki, esmu lutināta un mīlēta, un lolota, un man ir visskaistākās drēbes, jo par to, lai tādas man būtu, viņi gādā. Nu jā, varbūt Jums tas šķitīs dīvaini, ka tie mūsu saimnieki mūs tā grib ģērbt, bet ticiet vai nē, tā nav, ka par to jāsmejas, jo mums patiešām salst. Man jau ir forši, man viss ir.
Mani saimnieki, par savu lielo rūpību, ir kļuvuši arī par krustvecākiem Jorkšīras terjera sunei. Viņu sauc Lora. Nu nav tā, ka man viņa ļoti patīk, viņa ir vecāka par mani, lai arī mazāka augumā, negrib ar mani spēlēties un pauž to rūkdama un riedama, bet es jau tikai spēlēties gribu! Saimnieki saka, ka es esot lielāka augumā, ka jābūt atturīgākai! Un kas par to?! Spēlēšanās prieku tas nemazina! Bet ko nu par to... Es jau esmu liela, jo man taču ir bez dažām dienām divi gadi, es klausu saimniekus!
Lorai, piemēram, toties, nav tādu foršu drēbju kā man, bet es jau teicu, ka man ir forši saimnieki, tas jau sanāk, ka Loras krustvecāki, un viņi jau nevienu neatstās bešā. Un es ar to lepojos. Tā, nu, izrādās, mana saimniece esot 1985. gadā adīšanas skolu beigusi. Sen, ne?! Bet iemaņas nav zudušas, tik garšīgas tās viņas adītās zeķes visiem cilvēkkārtas pārstāvjiem mūsu ģimenē! Ja Jūs to zinātu! Un zināt, ko viņa Lorai uzadīja?! Lūk, šito:










Nē, nē, tā esmu es, es arī gribēju sevi parādīt, te ir tas, kas jāskatās:










Ja Tev arī tādu gribas, raksti vai zvani manai saimniecei pa tālruni 27013139, viņa par draudzīgu cenu Tev noadīs tieši tādu pašu, līdzīgu vai, nu labi, tādu, kādu Tu pats gribēsi! Jā, arī ar tām pērlītēm un lentītēm, mums, dāmas, un Jums kungi, arī šlipsi ieadīs vai tauriņu, ja kāds saviesīgāks pasākums! Ja nevarēs izvēlēties, viņa arī ieteiks, gaume viņai laba!

Tikai, neaizmirsti parādīt to arī savam saimniekam, lai viņš zina, ka Tev arī tādu vajag!

Savukārt, mana saimniece teica, ka nākamo stāstu par adījumiem, mums suņiem, viņa rakstīšot pati. Lai arī man labi sanākot stāstīt. Kas zina, varbūt atļaus vēl kādu reizi man ko ierakstīt. Man jau tās modes lietas un, īpaši, adījumi suņiem, makten iet pie sirds. Bet vispār. Esmu liela stāstneice, pēc garastāvokļa, protams, un par dažādām tēmām... Saimniece man atkal lūdz, lai pārtraucot, ka par daudz runājot...Tātad, ZVANIET, RAKSTIET...ADĪJUMI SUŅIEM...Atā.