Meklēt šajā emuārā

sestdiena, 2011. gada 16. aprīlis

Čīkstošais klusums - māksla jeb kaut kas banāls?

Šīs savas pārdomas iesāku rakstīt 16.04., tūlīt pēc izrādes "Čīkstošais klusums" noskatīšanās. Pusi teksta uzrakstīju emociju pārņemta un metu mieru, tikai tagad atkal pieķēros. Cerēju, ka mana šūmēšanās pierims, varbūt kaut kas manā prātā mainīsies, vai kāds spēs mainīt manas domas, bet nekā. Tādējādi manas pārdomas par "Čīkstošo klusumu" Nacionālajā teātrī nav izrādei tās glaimojošākās.
Atsauksmes pirms izrādes pretrunīgas, vairāk gan negatīvas. Iepriekš iepazinos arī ar saturu - nu tas nebija tas saistošākais, bet kā saka, kamēr neesi redzējis, nevari spriest. Un tad sāku skatīties!
Tas, ko es redzēju, pārspēja jebkādas manas iedomas par šo izrādi. Tik sašutusi un negatīvu emociju pārņemta, es sen nebiju bijusi, vai pareizāk sakot, neatceros, kad esmu bijusi. Īsti pat nezinu ar ko sākt.
Pimkārt, pilnīgi nepieņemama bija izrādes leksika - pi....., pe... utt. biezā slānī, publika, dzirdot šos šedevrus, smejas un applaudē. Domājiet ko gribiet, bet tas bija prasti, vulgāri un pretīgi. Un nepieņemu argumentu - bet jaunatne tā šodien runā! Tā jaunatnes daļa, kas šodien tā runā, uz teātriem neiet un vairošanās problēma viņiem arī nav problēma.
Otrkārt, lai arī izrādes būtība - demogrāfiskās situācijas kritiskums Latvijā - ir visnotaļ aktuāla, tad pilnīgi nepieņemams ir tās "it kā" humoristiskais risinājums - vairošanās biedības vidošana! Komēdijas tēma - tā kā par smagu, kaut gan varēja apspēlēt, priekš traģēdijas - stipri par seklu.
Jo īpaši mulsināja publikas reakcija! Vai tiešām mūsu sabiedrība, un īpaši it kā inteliģentā daļa (liekas, ka uz teātri sabiedrības degradētā daļa neiet), ir tik sekla, ka klajas jēlības raisa smieklus, aplausus un ovācijas.
Bez tam es nesaprotu, kāpēc par izrādi atbildīgie cilvēki, izrādes režisors utt., liek man skatīties šīs jēlības? Protams, tūlīt būs atbilde - neviens nelika, pati izvēlējies! Es izvēlējos normālu, klasisku teātri, nevis eksperimantālo, es vēlējos baudīt, piedodiet par banalitāti - mākslu, bet nevis jēlības, nedomāju, ka piepūsti prezervatīvi Nacionālajā teātri, kas tiek palaisti skatītāju zālē ir māksla. Ja man to piedāvātu vecpuišu vai vecmeitu ballītē - viss ir O.K., bet ne teātrī.
Katrai lietai un notikumam ir/vajadzētu būt savai vietai, arī pī un pē lietotošanai. Un ziniet, es nudien neesmu puritāne!
Jā un vēl, izrāde ir it kā ļoti patriotiska, taču manuprāt, tajā parādījās klajš šovinisms. Nu kaut kādu tolerances devu būtu tomēr jāievēro, jo atkal - esam taču teātrī.
Nu lūk, tā man tas viss rādās:(, bet tās jau ir tikai manas domas, mans viedoklis:).