Sākot ar pagājušā, t.i.2010., gada vidu, mani ir skāruši daudz un dažādi notikumi, kas vieš pārdomas un liek izdarīt secinājumus. Diemžēl, šie secinājumi nav visai glaimojoši, un pirmām kārtām tai kopējai valsts pārvaldes sistēmai, kas valda mūsu mazajā Latvijā. Šī sistēma ir radījusi apstākļus, kas ļauj notikumiem un lēmumiem būt necaurspīdīgiem, darbiniekiem neprofesionāliem, nekompetentiem, neuzmanīgiem, bez iemesla ambicioziem, tādiem, kas nevēlas iedziļināties lietas būtībā un tā varētu turpināt vēl un vēl. Un diemžēl, pārsvarā to var attiecināt uz valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem - būvvaldes darbinieki drīkst nepārzināt ar būvniecību saistītos normatīvos aktus, Latvijas valsts ceļi liek risināt problēmas, kuras caur un cauri ir pašvaldības kompetencē, deputāti drīkst būt ar vidējo izglītību un ir pārliecināti, ka viņi ir kompetenti pilnīgi visās tautsaimniecības nozarēs, politiķi drīkst balsot par lēmumumiem un likumprojektiem, ar kuriem tie nav izpazinušies, Latvenergo kā monopoluzņēmums drīkst piestādīt tāmi, kuras pamatojums, maigi izsakoties, ir apšaubāms un viņu interesēm atbilstošs un atkal varētu turpināt vēl un vēl. Bernards Šovs it kā ir teicis - Ne jau vara bojā cilvēkus, bet gan stulbeņi, tikuši pie varas, bojā varu.
Kopējais secinājums ir viens, kamēr nemainīsies cilvēku attieksme pret cilvēkiem, lietām un notikumiem, kamēr āži būs par dārzniekiem, tikmēr mēs būsim tajā bedrē, kurā esam pašreiz.
P.S. Savā būtībā esmu nelabojama otimiste un vēl aizvien ticu labajam cilvēkos. Dzīvosim ar vadmotīvu - Nedari otram to, ko Tu negribētu, lai dara Tev! Un tad jau daudzām lietām vajadzētu vērsties uz labo pusi!
ceturtdiena, 2011. gada 13. janvāris
svētdiena, 2011. gada 9. janvāris
TAVA izdod "Viesmīlības rokasgrāmatu"
Viena ļoti jauka, vajadzīga un ilgi gaidīta grāmata ir klāt - Tūrisma Attīstības valsts aģentūra 2010.gada nogalē ir sagatavojusi praktisku izdevumu “Viesmīlības rokasgrāmata”. Tajā, balstoties uz praktiskiem piemēriem un klientu atsauksmēm, aprakstīti galvenie principi kvalitatīva un jaunajam Latvijas tūrisma zīmolam atbilstoša tūrisma pakalpojuma sniegšanai. Grāmata ir pieejama elektroniskajā versijā, taču visiem interesentiem ir iespēja to izprintēt un tādējādi iegūt savā īpašumā.
ceturtdiena, 2011. gada 6. janvāris
Posies ceļam un atvelc elpu!
Ceļot iespēja nāk tuvāk pie Tevis! Esmu mainījusi darbu, taču joprojām esmu gatava sadarboties ar saviem tūrisma firmas Impro klientiem, kā arī tiem, kas vēl tādi nav, bet vēlas par tādiem kļūt. Tāpēc, piedāvāju iespēju noslēgt tūrisma firmas "Impro ceļojumi" pakalpojumu līgumu jeb, vienkāršāk sakot, iegādāties ceļojumu Jums izdevīgā laikā un vietā, ja piezvanīsiet pa tālruni 27013139, vai arī uzrakstīisiet savu vēlmi uz e-pastu aivita.henina@inbox.lv
Zvaniet, rakstiet un mēs noteikti vienosimies!
P.S. Īstenībā, līdzēšu ar visu, ja vien ir vēlme ceļot - vīzu noformēšana, aviobiļešu, prāmju un citu transportlīdzekļu biļešu rezervēšanu, viesnīcu rezervēšanu, maršrutu izstrādi un citiem tūrisma pakalpojumiem, kas Jums ir saistoši! :) Tikai - dod ziņu! Jo esmu tepat līdzās!
trešdiena, 2010. gada 27. oktobris
Sen....
Nu ļoti sen neesmu neko rakstījusi - visādas būšanas un nebūšanas! Taču ļoti ceru, ka pavisam drīz kaut ko uzrakstīšu, jo sakāmā ir sakrājies bezgala daudz! Tēmas - visdažādākās:
- āži par dārzniekiem;
- tūrisma pakalpojumu kvalitāte Latvijā;
- arodizglītība Latvijā, jeb ko es darītu, ja būtu izglītības ministre;
- un protams, teātris!
Ceru, ka laiks atradīsies!
- āži par dārzniekiem;
- tūrisma pakalpojumu kvalitāte Latvijā;
- arodizglītība Latvijā, jeb ko es darītu, ja būtu izglītības ministre;
- un protams, teātris!
Ceru, ka laiks atradīsies!
piektdiena, 2010. gada 2. jūlijs
Nesteidzīga atpūta Latvijā - Jūrmalciema Jūrmaļos
Tā kā Līgo svētki bija iegadījušies pagari, nolēmām nodoties nevis gastronomiskām izvirtībām, bet apskatīt vēl neredzētas vietas gan tepat Latvijā, gan arī Lietuvā, jo diezgan cītīgi esam iesaistījušies vairākās apceļošanas akcijās - gan Dižajā Baltijas apceļošanā, gan piļu un muižu apceļošanā, un ja labi veiksies, tad pieķersim klāt arī Kurzemes apceļošanas akciju.
Nolemjam startēt 25.06. vakarā, jo Aivaram tā bija darba diena.
Tā kā viens no objektiem, ko nolēmām apmeklēt, bija Papes dabas parks, tad arī naktsmītnes meklējām tuvu tam un, protams, pie jūras. Mēs jau gan pagājušajā gadā izmēģinājām gulēšanu "bitītē" kempingos un atzinām par gana labu esam, taču šoreiz kulbā jaunie rumaki, jo velo bagāžniekus vēl neesam iegādājušies.
Un tā 25.06.no rīta plkst. 8:42 trijām naktsmītnēm - "Pūķrags", "Lejnieki" un "Papes Čakstes", izsūtīju e-pastus (jo e-pasti bija norādīti internetā pie šo naktsmītņu kontaktiem) ar vēlmi uzzināt, vai ir brīvas vietas šajās naktsmītnes no 25. uz 26.jūniju. Diemžēl, līdz plkst. 18:20, kad mēs izbraucām no mājām, neviena no minētajām naktsmītnēm tā arī mums neatbildēja. "Papes Čakstes" vismaz atzvanīja, bet tas bija pašā vakarā, kad mēs jau bijām ceļā uz Jūrmalciemu.
Secinājums - nelikt pie kontaktinformācijas e-pastus, ja tie netiek regulāri pārbaudīti. Un nepieņemšu aizbildināšanos, ka uzņēmējs taču nevar cauru dienu sēdēt pie datora - mūsdienu tehnoloģijas ļauj e-pastus saņemt arī mobilajā telefonā.
Lauku mājai "Jūrmaļi" Jūrmalciemā internetā e-pasts nebija norādīts, tādēļ zvanījām, un brīvas vietas bija! Un te nu jāsaka, jau tajā brīdī, kad saimnieks Jānis Jūrmalis mums teica "jā" vārdu - mums pašiem nezinot, jau bijām izvilkuši šī brauciena laimīgo lozi! Pie reizes jāatzīmē, ka visa saruna bija bezgala jauka, sirsnīga, atraktīva un humora pilna.
Un tā, lai arī pavēlu, aptuveni ap 23:00 esam Jūrmaļos. Jau ieejot pa durvīm, redzam, galds klāts - uz tā kūpinātas butes, Užavas alus un citi gardumi. Te atkal vajadzīga atkāpe, piesakot naktsmājas, apjautājos, vai saimnieks mūs nevarētu palutināt ar zivtiņām? Andele gan nesanākšot - tā saimnieks, bet brokastīs tās tika apsolītas. Taču tikām pie tām jau vakarā! Sarunas ieilgst līdz 00:30, bet esam ļoti apmierināti.
Plkst.9:30, pēc brokastīm un fantastiskām sarunām ar saimniekiem 1,5h garumā, dodamies uz Papes dabas parku. Lai arī sākotnēji bijām iecerējuši parka izzināšanai izmantot jaunos rumakus, no šīs idejas attiecāmies, jo sapratām, ka varētu būt par grūtu mums kā iesācējiem velo jomā, bet galvenais, mēs neuzspētu apskatīt "Jūrmaliešu senlietas" un pašu Jūrmalciemu, par kuru tik saistoši stāstīja Jānis.
Noklausāmies Papes dabas parka gides Veltas Kūpeles interesanto stāstījumu gan par zirgiem, gan par taurgovīm jeb savvaļas govīm un dodamies apskatīt vistuvāk jūrai esošo, no Lietuvas robežas pirmo Latvijā esošo - Papes, jeb kā kādreiz sauca Pappisen bāku. Papes bākas ugunis labas redzamības apstākļos var saskatīt pat 30 km attālumā. Bākas augstums 21 m virs jūras līmeņa. Pa ceļam piestājam pie Papes ezera putnu vērošanas vietā, bet, diemžēl, pat ar tālskati šamējie mums negrib rādīties. Šķērsojam savdabīgu tiltu pār Papes kanālu, un tad jau arī bāka ir klāt.
No turienes taisnā ceļā dodamies uz Latvijas etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāli "Vītolnieki", kas atrodas Papes Ķoņu ciemā un ir tipiska piejūras ciematiņa zvejnieka - zemnieka sēta, kurā var apskatīt senās ēkas, zvejnieku darbarīkus, apģērbu, 1100 gadus vecu vienkoča laivu, bet īpaši mani pārsteidza ļoti kompakta ēka, kur zem viena jumta ar atsevišķām ieejām bija izvietojusies kalēja smēde, pirts un lauku virtuve.
"Vītolnieki" neskatoties uz to, ka atrodas nu ļoti tālu no Rīgas, nebūt nav pamests lauku nostūris, ierodoties mums priekšā jau ir lietuviešu velobraucēju grupa aptuveni 15 gab., un rindā jau stāvēja atkal lietuvieši ar saviem Austrālijas paziņām. Tā kā īpaši kavēties negribējām, pievienojāmies pēdējiem un stāstījumu klausījāmies angļu valodā. Starp citu, runājot par lietuviešiem, bijām pamatīgi pārsteigti - Papē redzējām mašīnas tikai ar lietuviešu numuriem un dzirdējām tikai lietuviešu valodu. Nu ko lai saka, kas māk, tam nāk!
Iebraucam arī Rucavā, gribējām apskatīt etnogrāfisko māju "Zvanītāji", kas ir 19.gs.celta koka ēka un līdz mūsdienām saglabājusi savu pirmatnējo izskatu, bet diemžēl, tur mūs neviens negaidīja, laikam tāpēc, ka nebijām iepriekš pieteikušies.
Pa ceļam, braucot atpakaļ uz Jūrmalciemu, pa radio dzirdam, ka šodien, t.i. 26.06., vārda dienu svin Ausmas. "Jūrmaļu" saimnieces vārds ir Ausma! Nu ko, zvanām Rucavas TIC un jautājam, kur tuvākajā apkārtnē var iegādāties ziedus? Saņēmuši atbildi - Nīcā, dodamies uz turieni. Iegādājamies rozītes, nopērkam šampanieti, jo to, ka šampanietis garšo pašam "Jūrmaļu" saimniekam, uzzinājām jau iepriekšējā vakarā.
Apsveicam saimnieci, un saimnieka piedāvātajā izbraucienā pa Jūrmalciemu, dodamies viņa autiņā, ar viņu pašu pie stūres, pildot arī gida pienākumus.
Te nu jāpievēršas jaunajam Latvijas tūrisma tēlam. Kā zināms, jaunais Latvijas tūrisma sauklis ir - Nesteidzīga atpūta Latvijā! Tad nu ekskursija pa Jūrmalciemu bija tiešs trāpījums 10 šim sauklim.
Nav iespējams aprakstīt Jāņa stāstīto, tā bija tik daudz un tik neizsakāmi interesanti! Jānis, ja pareizi atceros, jau 4 paaudzē ir jūrmalciemietis un pats Kārlis Ulmanis pilnīgi nejauši, bet labprātīgi ir pieteicies Jāņa krusttēva lomai. Materiālā izteiksmē šis fakts Jāņa Jūrmaļa ģimenei 1935.gadā ienesa 105 latus! Sīkāk par šo faktu un daudzām citām interesantām lietām par Jāni Jūrmali un viņa kundzi Ausmu var izlasīt Rimanta Ziedoņa grāmatā "Jūras zemē Latvijā!"
Taču R.Ziedoņa grāmatā neaprakstītos Jāņa domu graudus daļēji atļaušos citēt. Kad Jāni nosaucu par Jāņonkuli, viņš saka: "Es neesmu nekāds onkulis! Pirmkārt, es neesmu tik bagāts, otrkārt, es neesmu tik labs!" Uz ko es teicu, ka tad jau viņš ir viens velna vecis! Šis teiktais viņam patika! Bet par to - es neesmu tika labs, es gan gribētu oponēt!
Vēl Jānis izstāsta, ka kādreiz zvejniekus sauca sievu vārdos - nevis Jānis, bet Ausminieks, jo sievas vārds ir Ausma, mans Aivars vienā mirklī pārtapa par Aivitnieku - man jau šī matriarhāta iezīme ļoti patika!
Uzzināju, ka vārītas cūku pupu pākstis dēvē par bandžiem un vēl, un vēl, un vēl!
Jānis izrāda mums arī savu saimniecību, tuvojamies dīķim, mums tiek iedotas baltmaizes šķēles, tiekam apklusināti, un tad Jānis uzsauc - tibiņas, tibiņas! Un kā uz burvju mājienu dīķī sāk lēkāt karpas. Kā izrādās, jau piecus gadus zivtiņas šādi tiek uzrunātas un, protams, atsaucas! Un kā nu ne, Jānis arī ziemā par tām rūpējas - aizsalušajam dīķim ar kompresora palīdzību tiek pievadīts skābeklis.
Jāni pats ir gids Jūrmalciemiešu senlietu krātuvē (tagad es zinu, ko nozīmē - iet uz āķiem), tikai nedaudz par tādām īsti sievišķīgām lietām un saimnieciskām nodarbēm pastāsta senlietu pārraudze. Tiekam izvadāti pa Jūrmalciema ceļiem un neceļiem, apskatām molu, klausāmies interesantus stāstus iz dzīves un nevaram vien beigt priecāties par to, ka tieši "Jūrmaļus" izvēlējāmies par savu naktsmītni! Jānis ir gatavs arī manai meitai Jūrmalciemā piemeklēt znotu un dēlam vedeklu:))
Kad esam Jūrmalciemu izbraukājuši krustu šķērsu, uzzinājuši vairāku jūrmalciemiešu dzīves gājumus, satikuši zvejnieku, kurš nāca mājās no zvejas, par kuru Jānis tikai nosmēja savu smejamo - ne pats lāga var nostāvēt, ne maisu noturēt, kad esam uzzinājuši, kāpēc kapiem ir dots tāds ambiciozs nosaukums - Dzimtenes kapi, dodamies atpakaļ uz "Jūrmaļiem".
Tagad ir laiks celt ārā savus rumakus un pēc saimnieka ieteikuma, dodamies apskatīt Latvijas augstāko - Pūsēnu kāpu. Taču tā kā atpakaļ no kāpas bijām iecerējuši braukt gar jūras alu, Jānis mūs vēl aizved līdz jūrai un parāda visus orientierus, lai mēs nenomaldītos atpakaļceļā. Nu ko, kāpjam rumakiem mugurā un aiziet! Un te nu jāsaka - mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Braucam, sekojam norādes zīmei, priecājamies par infrastruktūru - labiekārtotu autostāvvietu ar informācijas stendiem un dodamies tik tālāk jūras virzienā, jo kāpai taču loģiski jābūt pie jūras. Esam pie jūras! Stāvam uz kāpas! Augstas! Bet nu kaut kā aizdomīgi zems tas augstums. Saimniece Ausma teica, ka mēs no kāpās Nīcu redzēšot, te galvas jāpaceļ, lai priežu galotnes saredzētu.
Taču tā kā man reizēm, kā teica Jānis, mute kā elevators, redzot kāpās sauļojamies kādu kundzi, metu kaunu pie malas un taujāju, vai šī ir tā Pūsēnu kāpa? Lieki bija piebilst, ka smaids parādījās viņas sejā un sekoja teksts, ka kāpa esot stipri atpakaļ - mežā un sniedz mums vadošus norādījumus. Izrādās, labi infrastruktūrētā stāvlaukumā esot bijusi norāde, kurai mums bija jāseko. Nu ko, metam rumakus uz riņķi un steidzamies meklēt mežā Pūsēnu kāpu. Atrodam norādi, pievaram meža taku, bet galvenais, pa divām ļoti stāvām un augstām kāpnēm uzstutējot augšā savus rumakus, mūsu pūles ir vainagojušās panākumiem - Pūsēnu kāpa ir mūsu!
Taču doma vien, ka rumaki jādabūn pa tām kāpnēm atkal lejā, uzdzen drebuļus, tāpēc nolemjam no kāpas lejā doties caur mežu, jūras virzienā pa nelielām, knapi manāmām takām.
Esam veiksmīgi pievārējušuši bezceļa velomaršrutu un jūru sasnieguši. Jau iztālēm ieraugām Jāņa norādes un uzņemam kursu gar jūras malu uz tām. Jūtamies patīkami nokusuši, bet bezgala laimīgi.
Vakarā atkal pasēdēšana ar saimniekiem - svinam Ausmas ar šampanieti.
27.06. no rīta atvadāmies no saimniekiem un dodamies uz leišu zemi, priecīgi, ka mums tika dota iespēja iepazīties ar Ausmu un Jāni Jūrmaļiem. Lielum lielais paldies par visu, ko viņi mums sniedza!
Pārbraucot Lietuvas robežu, atkal un atkal "acīs iekrīt" Lietuvas ceļi. Un atkal, un atkal mums ir jautājums - kāpēc mums tie ir tik slikti, bet viņiem labi?
Mūsu mērķis - Kuršu kāpa un tajā esošā Pārnidža izzināšanas taka. Samaksājuši LTL 42,90, tiekam ar prāmi pāri uz Kuršu kāpu, samaksājot vēl LTL 20, tiekam ielaisti arī Neringā. Jāsaka godīgi, šī laikam ir dārgākā ieejas biļete bezmaksas objektā (taka ir bezmaksas objekts), taču tā bija mūsu brīva izvēle:)) Tā kā taka ir Baltijas dižās apceļošanas objekts un vieta, kur akcijas ietvaros ir jānofotografējas ir takā esošā Urbasa kalna bāka, tad to arī izdarām. Bāka celta 1874.gadā, tās augstums toreiz bija 51m, taču 2.Pasaules karā bāka tika uzspridzināta. 1956.gadā bāku atjaunoja, tikai tagad bākas augstums ir vairs 29,3m. varam tikai iedomāties, cik bāka bija varena pirms uzspridzināšanas.
Mazliet mulsināja norāžu neesamība uz bāku un diezgan nepievilcīgais skats pa ceļam uz bāku.
Mājupceļā izvēlamies braukt caur Šauļiem, jo arī tur atrodas viens no Dižās Baltijas apceļošanas objektiem - "Haima Frenkeļa villa". Villa mūs patīkami pārsteidz gan pēc satura, gan formas. Tā celta 1908. g. – vienīgā Šauļos un ir viena no nedaudzajiem Lietuvā esošiem XX gs. sāk. modernās arhitektūras (secesijas, jūgendstila) pieminekļiem. Ēkas interjerā ir grezna koka apdare, veidojumi, fresku fragmenti.
Un tā, veiksmīgi izpildījuši programmu, dodamies mājup. Imantiņš (Tom Tom) rāda, ka līdz mājām 152 km.
Nolemjam startēt 25.06. vakarā, jo Aivaram tā bija darba diena.
Tā kā viens no objektiem, ko nolēmām apmeklēt, bija Papes dabas parks, tad arī naktsmītnes meklējām tuvu tam un, protams, pie jūras. Mēs jau gan pagājušajā gadā izmēģinājām gulēšanu "bitītē" kempingos un atzinām par gana labu esam, taču šoreiz kulbā jaunie rumaki, jo velo bagāžniekus vēl neesam iegādājušies.
Un tā 25.06.no rīta plkst. 8:42 trijām naktsmītnēm - "Pūķrags", "Lejnieki" un "Papes Čakstes", izsūtīju e-pastus (jo e-pasti bija norādīti internetā pie šo naktsmītņu kontaktiem) ar vēlmi uzzināt, vai ir brīvas vietas šajās naktsmītnes no 25. uz 26.jūniju. Diemžēl, līdz plkst. 18:20, kad mēs izbraucām no mājām, neviena no minētajām naktsmītnēm tā arī mums neatbildēja. "Papes Čakstes" vismaz atzvanīja, bet tas bija pašā vakarā, kad mēs jau bijām ceļā uz Jūrmalciemu.
Secinājums - nelikt pie kontaktinformācijas e-pastus, ja tie netiek regulāri pārbaudīti. Un nepieņemšu aizbildināšanos, ka uzņēmējs taču nevar cauru dienu sēdēt pie datora - mūsdienu tehnoloģijas ļauj e-pastus saņemt arī mobilajā telefonā.
Lauku mājai "Jūrmaļi" Jūrmalciemā internetā e-pasts nebija norādīts, tādēļ zvanījām, un brīvas vietas bija! Un te nu jāsaka, jau tajā brīdī, kad saimnieks Jānis Jūrmalis mums teica "jā" vārdu - mums pašiem nezinot, jau bijām izvilkuši šī brauciena laimīgo lozi! Pie reizes jāatzīmē, ka visa saruna bija bezgala jauka, sirsnīga, atraktīva un humora pilna.
Un tā, lai arī pavēlu, aptuveni ap 23:00 esam Jūrmaļos. Jau ieejot pa durvīm, redzam, galds klāts - uz tā kūpinātas butes, Užavas alus un citi gardumi. Te atkal vajadzīga atkāpe, piesakot naktsmājas, apjautājos, vai saimnieks mūs nevarētu palutināt ar zivtiņām? Andele gan nesanākšot - tā saimnieks, bet brokastīs tās tika apsolītas. Taču tikām pie tām jau vakarā! Sarunas ieilgst līdz 00:30, bet esam ļoti apmierināti.
Plkst.9:30, pēc brokastīm un fantastiskām sarunām ar saimniekiem 1,5h garumā, dodamies uz Papes dabas parku. Lai arī sākotnēji bijām iecerējuši parka izzināšanai izmantot jaunos rumakus, no šīs idejas attiecāmies, jo sapratām, ka varētu būt par grūtu mums kā iesācējiem velo jomā, bet galvenais, mēs neuzspētu apskatīt "Jūrmaliešu senlietas" un pašu Jūrmalciemu, par kuru tik saistoši stāstīja Jānis.
Noklausāmies Papes dabas parka gides Veltas Kūpeles interesanto stāstījumu gan par zirgiem, gan par taurgovīm jeb savvaļas govīm un dodamies apskatīt vistuvāk jūrai esošo, no Lietuvas robežas pirmo Latvijā esošo - Papes, jeb kā kādreiz sauca Pappisen bāku. Papes bākas ugunis labas redzamības apstākļos var saskatīt pat 30 km attālumā. Bākas augstums 21 m virs jūras līmeņa. Pa ceļam piestājam pie Papes ezera putnu vērošanas vietā, bet, diemžēl, pat ar tālskati šamējie mums negrib rādīties. Šķērsojam savdabīgu tiltu pār Papes kanālu, un tad jau arī bāka ir klāt.
No turienes taisnā ceļā dodamies uz Latvijas etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāli "Vītolnieki", kas atrodas Papes Ķoņu ciemā un ir tipiska piejūras ciematiņa zvejnieka - zemnieka sēta, kurā var apskatīt senās ēkas, zvejnieku darbarīkus, apģērbu, 1100 gadus vecu vienkoča laivu, bet īpaši mani pārsteidza ļoti kompakta ēka, kur zem viena jumta ar atsevišķām ieejām bija izvietojusies kalēja smēde, pirts un lauku virtuve.
"Vītolnieki" neskatoties uz to, ka atrodas nu ļoti tālu no Rīgas, nebūt nav pamests lauku nostūris, ierodoties mums priekšā jau ir lietuviešu velobraucēju grupa aptuveni 15 gab., un rindā jau stāvēja atkal lietuvieši ar saviem Austrālijas paziņām. Tā kā īpaši kavēties negribējām, pievienojāmies pēdējiem un stāstījumu klausījāmies angļu valodā. Starp citu, runājot par lietuviešiem, bijām pamatīgi pārsteigti - Papē redzējām mašīnas tikai ar lietuviešu numuriem un dzirdējām tikai lietuviešu valodu. Nu ko lai saka, kas māk, tam nāk!
Iebraucam arī Rucavā, gribējām apskatīt etnogrāfisko māju "Zvanītāji", kas ir 19.gs.celta koka ēka un līdz mūsdienām saglabājusi savu pirmatnējo izskatu, bet diemžēl, tur mūs neviens negaidīja, laikam tāpēc, ka nebijām iepriekš pieteikušies.
Pa ceļam, braucot atpakaļ uz Jūrmalciemu, pa radio dzirdam, ka šodien, t.i. 26.06., vārda dienu svin Ausmas. "Jūrmaļu" saimnieces vārds ir Ausma! Nu ko, zvanām Rucavas TIC un jautājam, kur tuvākajā apkārtnē var iegādāties ziedus? Saņēmuši atbildi - Nīcā, dodamies uz turieni. Iegādājamies rozītes, nopērkam šampanieti, jo to, ka šampanietis garšo pašam "Jūrmaļu" saimniekam, uzzinājām jau iepriekšējā vakarā.
Apsveicam saimnieci, un saimnieka piedāvātajā izbraucienā pa Jūrmalciemu, dodamies viņa autiņā, ar viņu pašu pie stūres, pildot arī gida pienākumus.
Te nu jāpievēršas jaunajam Latvijas tūrisma tēlam. Kā zināms, jaunais Latvijas tūrisma sauklis ir - Nesteidzīga atpūta Latvijā! Tad nu ekskursija pa Jūrmalciemu bija tiešs trāpījums 10 šim sauklim.
Nav iespējams aprakstīt Jāņa stāstīto, tā bija tik daudz un tik neizsakāmi interesanti! Jānis, ja pareizi atceros, jau 4 paaudzē ir jūrmalciemietis un pats Kārlis Ulmanis pilnīgi nejauši, bet labprātīgi ir pieteicies Jāņa krusttēva lomai. Materiālā izteiksmē šis fakts Jāņa Jūrmaļa ģimenei 1935.gadā ienesa 105 latus! Sīkāk par šo faktu un daudzām citām interesantām lietām par Jāni Jūrmali un viņa kundzi Ausmu var izlasīt Rimanta Ziedoņa grāmatā "Jūras zemē Latvijā!"
Taču R.Ziedoņa grāmatā neaprakstītos Jāņa domu graudus daļēji atļaušos citēt. Kad Jāni nosaucu par Jāņonkuli, viņš saka: "Es neesmu nekāds onkulis! Pirmkārt, es neesmu tik bagāts, otrkārt, es neesmu tik labs!" Uz ko es teicu, ka tad jau viņš ir viens velna vecis! Šis teiktais viņam patika! Bet par to - es neesmu tika labs, es gan gribētu oponēt!
Vēl Jānis izstāsta, ka kādreiz zvejniekus sauca sievu vārdos - nevis Jānis, bet Ausminieks, jo sievas vārds ir Ausma, mans Aivars vienā mirklī pārtapa par Aivitnieku - man jau šī matriarhāta iezīme ļoti patika!
Uzzināju, ka vārītas cūku pupu pākstis dēvē par bandžiem un vēl, un vēl, un vēl!
Jānis izrāda mums arī savu saimniecību, tuvojamies dīķim, mums tiek iedotas baltmaizes šķēles, tiekam apklusināti, un tad Jānis uzsauc - tibiņas, tibiņas! Un kā uz burvju mājienu dīķī sāk lēkāt karpas. Kā izrādās, jau piecus gadus zivtiņas šādi tiek uzrunātas un, protams, atsaucas! Un kā nu ne, Jānis arī ziemā par tām rūpējas - aizsalušajam dīķim ar kompresora palīdzību tiek pievadīts skābeklis.
Jāni pats ir gids Jūrmalciemiešu senlietu krātuvē (tagad es zinu, ko nozīmē - iet uz āķiem), tikai nedaudz par tādām īsti sievišķīgām lietām un saimnieciskām nodarbēm pastāsta senlietu pārraudze. Tiekam izvadāti pa Jūrmalciema ceļiem un neceļiem, apskatām molu, klausāmies interesantus stāstus iz dzīves un nevaram vien beigt priecāties par to, ka tieši "Jūrmaļus" izvēlējāmies par savu naktsmītni! Jānis ir gatavs arī manai meitai Jūrmalciemā piemeklēt znotu un dēlam vedeklu:))
Kad esam Jūrmalciemu izbraukājuši krustu šķērsu, uzzinājuši vairāku jūrmalciemiešu dzīves gājumus, satikuši zvejnieku, kurš nāca mājās no zvejas, par kuru Jānis tikai nosmēja savu smejamo - ne pats lāga var nostāvēt, ne maisu noturēt, kad esam uzzinājuši, kāpēc kapiem ir dots tāds ambiciozs nosaukums - Dzimtenes kapi, dodamies atpakaļ uz "Jūrmaļiem".
Tagad ir laiks celt ārā savus rumakus un pēc saimnieka ieteikuma, dodamies apskatīt Latvijas augstāko - Pūsēnu kāpu. Taču tā kā atpakaļ no kāpas bijām iecerējuši braukt gar jūras alu, Jānis mūs vēl aizved līdz jūrai un parāda visus orientierus, lai mēs nenomaldītos atpakaļceļā. Nu ko, kāpjam rumakiem mugurā un aiziet! Un te nu jāsaka - mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Braucam, sekojam norādes zīmei, priecājamies par infrastruktūru - labiekārtotu autostāvvietu ar informācijas stendiem un dodamies tik tālāk jūras virzienā, jo kāpai taču loģiski jābūt pie jūras. Esam pie jūras! Stāvam uz kāpas! Augstas! Bet nu kaut kā aizdomīgi zems tas augstums. Saimniece Ausma teica, ka mēs no kāpās Nīcu redzēšot, te galvas jāpaceļ, lai priežu galotnes saredzētu.
Taču tā kā man reizēm, kā teica Jānis, mute kā elevators, redzot kāpās sauļojamies kādu kundzi, metu kaunu pie malas un taujāju, vai šī ir tā Pūsēnu kāpa? Lieki bija piebilst, ka smaids parādījās viņas sejā un sekoja teksts, ka kāpa esot stipri atpakaļ - mežā un sniedz mums vadošus norādījumus. Izrādās, labi infrastruktūrētā stāvlaukumā esot bijusi norāde, kurai mums bija jāseko. Nu ko, metam rumakus uz riņķi un steidzamies meklēt mežā Pūsēnu kāpu. Atrodam norādi, pievaram meža taku, bet galvenais, pa divām ļoti stāvām un augstām kāpnēm uzstutējot augšā savus rumakus, mūsu pūles ir vainagojušās panākumiem - Pūsēnu kāpa ir mūsu!
Taču doma vien, ka rumaki jādabūn pa tām kāpnēm atkal lejā, uzdzen drebuļus, tāpēc nolemjam no kāpas lejā doties caur mežu, jūras virzienā pa nelielām, knapi manāmām takām.
Esam veiksmīgi pievārējušuši bezceļa velomaršrutu un jūru sasnieguši. Jau iztālēm ieraugām Jāņa norādes un uzņemam kursu gar jūras malu uz tām. Jūtamies patīkami nokusuši, bet bezgala laimīgi.
Vakarā atkal pasēdēšana ar saimniekiem - svinam Ausmas ar šampanieti.
27.06. no rīta atvadāmies no saimniekiem un dodamies uz leišu zemi, priecīgi, ka mums tika dota iespēja iepazīties ar Ausmu un Jāni Jūrmaļiem. Lielum lielais paldies par visu, ko viņi mums sniedza!
Pārbraucot Lietuvas robežu, atkal un atkal "acīs iekrīt" Lietuvas ceļi. Un atkal, un atkal mums ir jautājums - kāpēc mums tie ir tik slikti, bet viņiem labi?
Mūsu mērķis - Kuršu kāpa un tajā esošā Pārnidža izzināšanas taka. Samaksājuši LTL 42,90, tiekam ar prāmi pāri uz Kuršu kāpu, samaksājot vēl LTL 20, tiekam ielaisti arī Neringā. Jāsaka godīgi, šī laikam ir dārgākā ieejas biļete bezmaksas objektā (taka ir bezmaksas objekts), taču tā bija mūsu brīva izvēle:)) Tā kā taka ir Baltijas dižās apceļošanas objekts un vieta, kur akcijas ietvaros ir jānofotografējas ir takā esošā Urbasa kalna bāka, tad to arī izdarām. Bāka celta 1874.gadā, tās augstums toreiz bija 51m, taču 2.Pasaules karā bāka tika uzspridzināta. 1956.gadā bāku atjaunoja, tikai tagad bākas augstums ir vairs 29,3m. varam tikai iedomāties, cik bāka bija varena pirms uzspridzināšanas.
Mazliet mulsināja norāžu neesamība uz bāku un diezgan nepievilcīgais skats pa ceļam uz bāku.
Mājupceļā izvēlamies braukt caur Šauļiem, jo arī tur atrodas viens no Dižās Baltijas apceļošanas objektiem - "Haima Frenkeļa villa". Villa mūs patīkami pārsteidz gan pēc satura, gan formas. Tā celta 1908. g. – vienīgā Šauļos un ir viena no nedaudzajiem Lietuvā esošiem XX gs. sāk. modernās arhitektūras (secesijas, jūgendstila) pieminekļiem. Ēkas interjerā ir grezna koka apdare, veidojumi, fresku fragmenti.
Un tā, veiksmīgi izpildījuši programmu, dodamies mājup. Imantiņš (Tom Tom) rāda, ka līdz mājām 152 km.
pirmdiena, 2010. gada 17. maijs
Kanēļa konditoreja Berga bazārā!
Nu jā, ir pagājis labs laiciņš, kā neesmu neko rakstījusi - notikumu daudz, laika maz! Taču centīšos spilgtākos notikumus reanimēt un izlikt Jūsu vērtējumam.
9.maijā tika atzīmēta Eiropas diena un Rīgā Vērmanes dārzā norisinājās plaša pasākumu programma. Tā kā Vidzemes Tūrisma asociācijai tika piedāvāta iespēja prezentēt "Tour de LatEst" velo maršrutu šajā pasākumā, tad arī es, kā šī projektā pilntiesīgs partneris, varēju popularizēt ne tikai šo maršrutu, bet arī Ogres un apkārtējo novadu tūrisma objektus, bet pats galvenais - šīs vasaras vienu no jaukākajām apceļošanas akcijām "Iepazīsti Latvijas centru!".
Tā kā šajā dienā bija arī paredzēts teātra apmeklējums - Dž.Dž.Džilindzera "Īstvikas raganas" (par to citā rakstā un citā reizē), tad pēc pasākuma Vērmanes dārzā nolēmām papusdienot Lido Vērmanītī. Tur kā jau Lido - gana garšīgi, gana sātīgi, vinvārdsakot - paēdām labi, bet kafiju nolēmām baudīt tā "pa smalko"! Domāts darīts! Likās, Berga bazārs būs gana laba vieta! Tur viss neierasti kluss un mierīgs, cilvēku nav, jāsaka gan, ka laiks arī nebija īpaši jauks! Un tā iegājām pirmajā iestādījumā, kurš bija mums pa ceļam - Kanēļa konditoreja!
Pirms sāku izklāstīt savus novērojumus, gribētu Jūs iepazīstināt ar informāciju, kas atrodama www.bergabazars.lv par Kanēļa konditoreju: "Vilinoša smarža, kas piepilda Berga Bazāru aicina ikvienu garāmgājēju iegriezties Kanēļa Konditorejas pasaulē. Kafejnīcas nosaukums un kanēļkrāsas interjers precīzi raksturo piedāvātā sortimenta oriģinālo noformējumu, izstrādājumu kvalitāti, kas apvienota ar konditoru meistardarbu un labu apkalpošanas kultūru.
Kafejnīcā var nobaudīt augstvērtīgu kafiju, kapučīno, uz vietas gatavotas smalkmaizītes, kruasānus, groziņus, kūciņas, kūkas un safrāna kliņģerus, saldos un sāļos cepumus".
Nu ko lai saka, tā tas arī bija, tikai klāt vēl jāpieliek arī konditorejas cenas: tējas sākot no 2,50, kūkas gabaliņi arī, kafija 1.60, bet nu jāsaka godīgi - tā bija izcila! Arī bezē izstrādājums, nedaudz lielāks par paipala olu, kas saucās "Eņģeļa pieskāriens", arī bija izcils un atbilstošs savam nosaukumam!
Pārdevēja laipna, palūdz mūs apsēsties - viņa mūs apkalpošot un pienesīšot visu klāt! Nu ko - jauki! Ir laiks vērojumiem:))
Apsēžoties pie galdiņa, "interjers" sāka mulsināt! Uz galdiņiem ir nelielas tamborētas baltas galda sedziņas - nu kas var būt stilīgāks par šo - teiktu Mārtiņš Rītiņš, bet ak vai! Tā stilīgā, tamborētā sedziņa ir ar kafijas traipu!
Bet nu kā sacīt jāsaka - gadīties var visādi! Apkalpojošais personāls dienas steigā šo sīkumu neievēroja!
Un tad mums atnes salvetes, ko palikt zem kafijas krūzēm!
Te nu vairs nevarētu teikt - gadījās! Salvetes ir simtiem reižu mazgātas, presētas, zaudējušas savu krāsu un ar atirušām vīlēm!!! Bet, nauda maksāta - kafiju dzeram, "Eņģeļa pieskārienu" baudām!
Kad esam kafiju izmalkojuši, eņģeļa pieskārienu nobaudījuši un zinot to, ka priekšā vēl garš vakars, nolēmu, ka vajadzētu apmeklēt labierīcības, un tad sekoja pēdējais šī iestādījuma tekstila gabala iznāciens. Tualetē es sastapos ar šādu "dvieli"!
Un pats interesantākais, ka ziepes bija no Stendera ziepju fabrikas!!! Nu neiet man kopā tas "glaunais" roku slauķis ar Stendera ziepēm, cenas ar izirušām un kafijas aplietām galda sedziņām!
Un tad, kad esi iepazinies ar visiem Kanēļa kafejnīcas audumu jaukumiem, jo īpaši izbrīna sekojošs ieraksts www.bergabazars.lv: "Kopš aprīļa sākuma Kanēļa Konditorejā ir iespējams iegādāties Latvijas dizaineru "Herman's casa" ražotu virtuves tekstilu - galdauti, galda salvetes, virtuves dvieļi, priekšauti, galda celiņi u.c. izstrādājumi. Katrs izstrādājums ir roku darbs un tā ražošanai tiek izmantoti augstvērtīgi, viegli kopjami materiāli - lins, satīns u.c."
Varbūt paši konditorejai būtu jāiegādājas kaut kas no šiem izstrādājumiem?
9.maijā tika atzīmēta Eiropas diena un Rīgā Vērmanes dārzā norisinājās plaša pasākumu programma. Tā kā Vidzemes Tūrisma asociācijai tika piedāvāta iespēja prezentēt "Tour de LatEst" velo maršrutu šajā pasākumā, tad arī es, kā šī projektā pilntiesīgs partneris, varēju popularizēt ne tikai šo maršrutu, bet arī Ogres un apkārtējo novadu tūrisma objektus, bet pats galvenais - šīs vasaras vienu no jaukākajām apceļošanas akcijām "Iepazīsti Latvijas centru!".
Tā kā šajā dienā bija arī paredzēts teātra apmeklējums - Dž.Dž.Džilindzera "Īstvikas raganas" (par to citā rakstā un citā reizē), tad pēc pasākuma Vērmanes dārzā nolēmām papusdienot Lido Vērmanītī. Tur kā jau Lido - gana garšīgi, gana sātīgi, vinvārdsakot - paēdām labi, bet kafiju nolēmām baudīt tā "pa smalko"! Domāts darīts! Likās, Berga bazārs būs gana laba vieta! Tur viss neierasti kluss un mierīgs, cilvēku nav, jāsaka gan, ka laiks arī nebija īpaši jauks! Un tā iegājām pirmajā iestādījumā, kurš bija mums pa ceļam - Kanēļa konditoreja!
Pirms sāku izklāstīt savus novērojumus, gribētu Jūs iepazīstināt ar informāciju, kas atrodama www.bergabazars.lv par Kanēļa konditoreju: "Vilinoša smarža, kas piepilda Berga Bazāru aicina ikvienu garāmgājēju iegriezties Kanēļa Konditorejas pasaulē. Kafejnīcas nosaukums un kanēļkrāsas interjers precīzi raksturo piedāvātā sortimenta oriģinālo noformējumu, izstrādājumu kvalitāti, kas apvienota ar konditoru meistardarbu un labu apkalpošanas kultūru.
Kafejnīcā var nobaudīt augstvērtīgu kafiju, kapučīno, uz vietas gatavotas smalkmaizītes, kruasānus, groziņus, kūciņas, kūkas un safrāna kliņģerus, saldos un sāļos cepumus".
Nu ko lai saka, tā tas arī bija, tikai klāt vēl jāpieliek arī konditorejas cenas: tējas sākot no 2,50, kūkas gabaliņi arī, kafija 1.60, bet nu jāsaka godīgi - tā bija izcila! Arī bezē izstrādājums, nedaudz lielāks par paipala olu, kas saucās "Eņģeļa pieskāriens", arī bija izcils un atbilstošs savam nosaukumam!
Pārdevēja laipna, palūdz mūs apsēsties - viņa mūs apkalpošot un pienesīšot visu klāt! Nu ko - jauki! Ir laiks vērojumiem:))
Apsēžoties pie galdiņa, "interjers" sāka mulsināt! Uz galdiņiem ir nelielas tamborētas baltas galda sedziņas - nu kas var būt stilīgāks par šo - teiktu Mārtiņš Rītiņš, bet ak vai! Tā stilīgā, tamborētā sedziņa ir ar kafijas traipu!
Bet nu kā sacīt jāsaka - gadīties var visādi! Apkalpojošais personāls dienas steigā šo sīkumu neievēroja!
Un tad mums atnes salvetes, ko palikt zem kafijas krūzēm!
Te nu vairs nevarētu teikt - gadījās! Salvetes ir simtiem reižu mazgātas, presētas, zaudējušas savu krāsu un ar atirušām vīlēm!!! Bet, nauda maksāta - kafiju dzeram, "Eņģeļa pieskārienu" baudām!
Kad esam kafiju izmalkojuši, eņģeļa pieskārienu nobaudījuši un zinot to, ka priekšā vēl garš vakars, nolēmu, ka vajadzētu apmeklēt labierīcības, un tad sekoja pēdējais šī iestādījuma tekstila gabala iznāciens. Tualetē es sastapos ar šādu "dvieli"!
Un pats interesantākais, ka ziepes bija no Stendera ziepju fabrikas!!! Nu neiet man kopā tas "glaunais" roku slauķis ar Stendera ziepēm, cenas ar izirušām un kafijas aplietām galda sedziņām!
Un tad, kad esi iepazinies ar visiem Kanēļa kafejnīcas audumu jaukumiem, jo īpaši izbrīna sekojošs ieraksts www.bergabazars.lv: "Kopš aprīļa sākuma Kanēļa Konditorejā ir iespējams iegādāties Latvijas dizaineru "Herman's casa" ražotu virtuves tekstilu - galdauti, galda salvetes, virtuves dvieļi, priekšauti, galda celiņi u.c. izstrādājumi. Katrs izstrādājums ir roku darbs un tā ražošanai tiek izmantoti augstvērtīgi, viegli kopjami materiāli - lins, satīns u.c."
Varbūt paši konditorejai būtu jāiegādājas kaut kas no šiem izstrādājumiem?
sestdiena, 2010. gada 1. maijs
Citāda, savādāka, atšķīrīga....
Iebraucot Latvijā, katrs ciemiņš Latviju redz savādāk! Šim puisim, liekas, ir ļoti paveicies un par mūsu zemi mājās viņš aizvedīs tās labākās atmiņas!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
