Profesionālā izglītība – prestižs jeb ...?

Dzirdot vārdu salikumu – profesionālā izglītība – asociācijas ir kādas nu kuram: vieniem tā ir profene no padomju laikiem, kurā ražoja strādnieku gvardi rūpnīcām, citi uzskata, ka profesionālās skolās mācās tie, kuriem sekmes ir zem vidējā un tātad vidusskolā nav ko darīt, liela daļa sūkstās par to, ka mums vispār nav sava aroda meistaru, jo ir vai nu juristi un ekonomisti vai arī pamatskolas beidzēji bez profesijas, un tikai retajam nāk prātā – labs amats, augsta līmeņa profesionālās iemaņas, kas ļauj būt pārākam par tiem, kuriem tādu nav. Šoreiz neoperēšu ar skaitļiem, bet vairāk ar savu personisko, audzēkņu, kolēģu, darba devēju un apkārtējo viedokli.
Jau dzirdu arī oponentu viedokli, ka profesionālas izglītības skolu līmenis ir zems! Trīs gadus strādājot šāda veida izglītības iestādē, esmu pārliecināta, ka tie ir iesūnojuši stereotipi, kas sakņojas vairākuma pārliecībā, ka uz profesionālajām skolām iet tikai tie, kam vidusskola nav pa spēkam. Jāsaka, ka šādu viedokli uztur arī pašreizējā izglītības sistēma – nauda seko skolēnam, t.i., jo skolā vairāk audzēkņu, jo lielākas naudas summas ir skolas rīcībā, tādējādi, skolas sakostiem zobiem cenšas turēt visus tos, kuri kaut kad parādās skolā un kaut kā mācās, bet patiesībā, jau ja sen būtu jāatskaita par nesekmību un neattaisnoti kavētajām mācību stundām, protams, šādi audzēkņi skolas prestižu un sekmju līmeni grauj.
Esmu ļoti gandarīta par savu skolu, t.i. Ogres Amatniecības vidusskolu un tās administrācijas darbu, jo šajā mācību gadā tika atskaitīti visi ļaunprātīgie stundu kavētāji un visi tie, kam mācības nebūt nebija prioritāte. Jāsaka godīgi, ka daļai no atskaitītajiem, tas bija liels un nepatīkams pārsteigums , jo cerēja – gan jau varēs turpināt līdzšinējā garā!
Tā kā pati strādāju profesionālās izglītības sistēmā, un pirms tam ir ilgu gadu darba pieredze vidusskolās un koledžās, gribētu apkopot tos „+”, kas profesionālās izglītības iestādes padara pārākas par vidusskolām. Precizēšu, ka es runāju par 3.līmeņa profesionālo izglītību, kuras apgūšanai nepieciešami 4 gadi, ja mācības uzsāk pēc 9. klases beigšanas.
Tātad, mācoties profesionālās izglītības iestādē, audzēknis:
- Apgūst sev tīkamu amatu
- Iegūst vidējo izglītību, kārto centralizētos eksāmenus, un tieši tāpat, kā vidusskolas absolventam, ir iespēja iestāties augstākajā mācību iestādē
- Saņem valsts maksātu stipendiju (pašreiz ir iespēja papildus saņemt arī ES finansētu)
- Apgūst pirmās darba iemaņas prakses uzņēmumos, tādējādi pārliecinoties, vai izvēlētā profesija patiešām ir tīkama
- Ja izrādās, ka apgūstamā profesija nebūt nav sapņu profesija, tad nekas jau nav zaudēts, ir iespēja apgūt citu profesiju
Un galvenā atšķirība starp profesionālās izglītības iestādes absolventu un vidusskolas absolventu ir tā, ka abi gandrīz vienā vecumā beidz skolu, bet viens ir gatavs darba tirgum, jo ir apguvis amatu, bet otrs, ja neiestājas uzreiz augstākajā mācību iestādē, piedodiet, ir kā no laivas izmests.
Nu jā, it kā ir zaudēts viens gads, jo mācības profesionālās izglītības iestādēs ir 4 gadi, bet vidusskolā 3 un, vasaras brīvlaiks ir tikai divi mēneši, jo papildus ir prakses.
Balstoties uz iepriekš teikto un savu pieredzi profesionālajā izglītības sistēmā, gribu izteikt pavisam radikālu viedokli – uzskatu, ka vidusskolā/ ģimnāzijā būtu jāmācās tikai tiem skolēniem, kas beidzot 9.klasi, skaidri spēj formulēt savas dzīves mērķi – studijas augstākajā mācību iestādē, kam pamatā, protams, ir izcilas sekmes, visiem pārējiem būtu jāmācās profesionālās izglītības iestādēs, apgūstot kādu profesiju. Ja pēc skolas beigšanas audzēknis ir sapratis, ka viņš tomēr vēlas tālāk mācīties augstākajā mācību iestādē, viņam ir visas iespējas savu nodomu realizēt.
Prātā nāk kāda uzņēmēja, Amatniecības kameras guļbūvju meistara teiktais krīzes laikā: „Es jau būtu gatavs veikt bartera darījumu –atdot savu guļbūvi pret pakalpojumu, bet tas cilvēks tak pat grāvi izrakt neprot.” Protams, runa jau nav par grāvi, runa ir par to, ka cilvēkiem nav profesionālo iemaņu kādā konkrētā amatā/profesijā.
Protams, profesionālajai izglītībai, tāpat kā Latvijas izglītības sistēmai kopumā ir nepieciešamas reformas, kas izglītību, tajā skaitā profesionālo, padarītu konkurētspējīgāku, elastīgāku un jo īpaši liels uzsvars būtu jāliek uz ļoti ciešu darba devēju un profesionālo mācību iestāžu sadarbību. Taču arī šajā jomā ledus ir izkustējies un Valsts izglītības attīstības aģentūra realizē projektu „Nozaru kvalifikācijas sistēmas izveide un profesionālās izglītības efektivitātes un kvalitātes paaugstināšana”, kura mērķis ir izveidot pastāvīgi strādājošu, kvalitatīva un tautsaimniecības nozaru attīstības vajadzībām atbilstošu profesionālās izglītības satura nodrošināšanas sistēmu. Kopumā plānots izpētīt 12 nozares. Arī Ogres Amatniecības vidusskolas skolotāja A.Heniņa ir šī projekta ietvaros izveidotās Tūrisma un skaistumkopšanas nozares ekspertu komisijas sastāvā.
Nobeigumā vēlētos padalīties un nenoliegsim arī palielīties ar Ogres Amatniecības vidusskolas (ar 2011.gada 1.septembri Ogres Valsts tehnikums) šā gada absolventu rezultātiem:
- Vidējā atzīme skolai centralizētajos profesionālās kvalifikācijas eksāmenos - 7,3 balles – četri vērtējumi „10”, divpadsmit „9” (no 68 absolventiem)
- Vidējā atzīme profesionālās vidējās izglītības programmas „Interjera dizains”, kvalifikācija „Interjera noformētājs” grupai – 8,13 balles
- Vidējā atzīme profesionālās vidējās izglītības programmas „Reklāmas dizains”, kvalifikācija „Vizuālās reklāmas noformētājs” grupai – 8,37 balles
- Vidējā atzīme profesionālās vidējās izglītības programmas „Miltu izstrādājumu ražošana”, kvalifikācija „Maizes un miltu konditorejas izstrādājumu speciālists” grupai – 7,6 balles
Un jāatzīmē, ka šo vērtējumu sniedz neatkarīga komisija, kurā ir augstskolu un darba devēju pārstāvji.
Nu ko, domājiet, lemiet! Varbūt tieši Jūs kādā specialitātē vēlaties kļūt zinošākais, profesionālākais, erudītākais, vienvārdsakot – vislabākais!

Čīkstošais klusums - māksla jeb kaut kas banāls?

Šīs savas pārdomas iesāku rakstīt 16.04., tūlīt pēc izrādes "Čīkstošais klusums" noskatīšanās. Pusi teksta uzrakstīju emociju pārņemta un metu mieru, tikai tagad atkal pieķēros. Cerēju, ka mana šūmēšanās pierims, varbūt kaut kas manā prātā mainīsies, vai kāds spēs mainīt manas domas, bet nekā. Tādējādi manas pārdomas par "Čīkstošo klusumu" Nacionālajā teātrī nav izrādei tās glaimojošākās.
Atsauksmes pirms izrādes pretrunīgas, vairāk gan negatīvas. Iepriekš iepazinos arī ar saturu - nu tas nebija tas saistošākais, bet kā saka, kamēr neesi redzējis, nevari spriest. Un tad sāku skatīties!
Tas, ko es redzēju, pārspēja jebkādas manas iedomas par šo izrādi. Tik sašutusi un negatīvu emociju pārņemta, es sen nebiju bijusi, vai pareizāk sakot, neatceros, kad esmu bijusi. Īsti pat nezinu ar ko sākt.
Pimkārt, pilnīgi nepieņemama bija izrādes leksika - pi....., pe... utt. biezā slānī, publika, dzirdot šos šedevrus, smejas un applaudē. Domājiet ko gribiet, bet tas bija prasti, vulgāri un pretīgi. Un nepieņemu argumentu - bet jaunatne tā šodien runā! Tā jaunatnes daļa, kas šodien tā runā, uz teātriem neiet un vairošanās problēma viņiem arī nav problēma.
Otrkārt, lai arī izrādes būtība - demogrāfiskās situācijas kritiskums Latvijā - ir visnotaļ aktuāla, tad pilnīgi nepieņemams ir tās "it kā" humoristiskais risinājums - vairošanās biedības vidošana! Komēdijas tēma - tā kā par smagu, kaut gan varēja apspēlēt, priekš traģēdijas - stipri par seklu.
Jo īpaši mulsināja publikas reakcija! Vai tiešām mūsu sabiedrība, un īpaši it kā inteliģentā daļa (liekas, ka uz teātri sabiedrības degradētā daļa neiet), ir tik sekla, ka klajas jēlības raisa smieklus, aplausus un ovācijas.
Bez tam es nesaprotu, kāpēc par izrādi atbildīgie cilvēki, izrādes režisors utt., liek man skatīties šīs jēlības? Protams, tūlīt būs atbilde - neviens nelika, pati izvēlējies! Es izvēlējos normālu, klasisku teātri, nevis eksperimantālo, es vēlējos baudīt, piedodiet par banalitāti - mākslu, bet nevis jēlības, nedomāju, ka piepūsti prezervatīvi Nacionālajā teātri, kas tiek palaisti skatītāju zālē ir māksla. Ja man to piedāvātu vecpuišu vai vecmeitu ballītē - viss ir O.K., bet ne teātrī.
Katrai lietai un notikumam ir/vajadzētu būt savai vietai, arī pī un pē lietotošanai. Un ziniet, es nudien neesmu puritāne!
Jā un vēl, izrāde ir it kā ļoti patriotiska, taču manuprāt, tajā parādījās klajš šovinisms. Nu kaut kādu tolerances devu būtu tomēr jāievēro, jo atkal - esam taču teātrī.
Nu lūk, tā man tas viss rādās:(, bet tās jau ir tikai manas domas, mans viedoklis:).

Izdota Militārā mantojuma karte

Šodien dienas gaismu ieraudzīja Militārā mantojuma karte. Karti izdevusi asociācija "Lauku ceļotājs". Šajā materiālā apkopotie objekti ir salīdzinoši maz zināmi, līdz ar to, tie dod impulsus jaunu maršrutu izveidei un iekļaušanai jau esošajos maršrutos un jaunu vietu atklāšanai vietējiem tūristiem. Taču, manuprāt, īpaši šie objekti būtu saistoši ārzemju tūristiem, jo tieši militārais mantojums ir tas, ar ko mēs esam atšķirīgi salīdzinājumā ar citiem tūrisma galamērķiem.
Kartē ir apkopti 60 militārie objekti, kas aptver pēdējos 2 - 3 gadsimtus, taču tā ir tikai neliela daļa no visa Latvijas teritorijā esošā militārā mantojuma, jo kā stāstīja kartē ievietoto objektu apsekotājs un kartes tekstu autors Juris Smaļinskis, padomju laikā militārā mantojuma teritorijas ir aizņēmušas 10 - 12% no visas Latvijas teritorijas.
Cerams, ka šī karte ir tikai sākums jaunu militārā mantojuma objektu atklāšanai un pārveidošanai par tūrisma objektiem.
Jā un vēl, asociācijas "Lauku ceļotājs" ļaudis lūdz atsaukties visus, kuri ne tikai zina par kāda militāra objketa atrašanās vietu, kas nav iekļauts kartē, un ziņot par to, bet arī atsaukties cilvēkus, kuriem ir interesanti stāsti par un ap militāro mantojumu.

Izrāde "Anna Kareņina" Nacionālajā teātrī

Pēc ilgiem laikiem Nacionālajā teātrī baudīju patiešām neaizmirstamu vakaru, proti, izrādi "Anna Kareņina".
Pavisam nesen aktrise Marija Bērziņa teica, ka mākslai ir divi kritēriji - tai jāuzrunā jūtas vai prāts. Tad nu lūk šī izrāde uzrunāja gan jūtas, gan prātu - spēcīgs aktieru sastāvs, fantastiski Kristīnes Pasternakas tērpi, baudāms muzikālais noformējums un Indra Roga izcila Annas Kareņinas lomā. Viņas fināla monologs vārdiski nebija tik spēcīgs, cik emocionāls bija tēlojums - likās, Indra Roga sevi saplosa gabalos uz skatuves.
Pirms izrādes dzirdēju dažus izrādei neglaimojošus komentārus - 2.cēliens garlaicīgs, izrāde ļoti gara, pat tādu - nu es Tevi neapskaužu. Tādējādi, uz izrādi braucu ar manāmu satraukumu. Bez tam, tik ļoti gribējās baudīt patiešām īstu klasiku, bet bailes bija no fakta, ka pēdējā laikā jebkurš klasikas gabals, piedodiet par teicienu, ir sačakarēts - "Mērnieku laiki" tam ir izcils piemērs, jāsaka arī "Zagļi" Dailes teātrī nu nav īsti baudāmi.
Taču "Anna Kareņina" pārspēja visas cerības. Protams, vienmēr var skaldīt matus - varbūt pēc tik spēcīga emocionlā fināla, bija pārāks straujš izrādes nobeigums, kas līdz ar to, it kā izrādes sākumu prasīja emocionāli piesātināku. Bet tā patiešām ir matu skaldīšana:) Laiks pagāja ļoti ātri un izrāde vēl nākamajā dienā mani turēja savā varā.
Un vēl viena atziņa, kas radās pēc izādes noskatīšanās - mainās laiki, mainās tikumi!

Balttour 2011

Šogad Balttour izstādes organzētāji nāca klajā ar jaunu koncepciju. Kā lielam vairumam, arī man šī izstāde "gāja pie sirds". Šis travelnews.com raksts Balttour 2011 atzīst par pēdējo 10 gadu labāko tūrisma izstādi atspoguļo arī manas izjūtas apmeklējot izstādi.

Grētas stāsts par adījumiem suņiem

Es esmu Grēta - mīļa, jauka, skaista un izsmalcināta dalmāciešu šķirnes suņu meitene. Esmu jau liela, man ir divi gadi. Nu, labi, vēl bez dažām dienām divi gadi. Man ir paši labākie saimnieki, esmu lutināta un mīlēta, un lolota, un man ir visskaistākās drēbes, jo par to, lai tādas man būtu, viņi gādā. Nu jā, varbūt Jums tas šķitīs dīvaini, ka tie mūsu saimnieki mūs tā grib ģērbt, bet ticiet vai nē, tā nav, ka par to jāsmejas, jo mums patiešām salst. Man jau ir forši, man viss ir.
Mani saimnieki, par savu lielo rūpību, ir kļuvuši arī par krustvecākiem Jorkšīras terjera sunei. Viņu sauc Lora. Nu nav tā, ka man viņa ļoti patīk, viņa ir vecāka par mani, lai arī mazāka augumā, negrib ar mani spēlēties un pauž to rūkdama un riedama, bet es jau tikai spēlēties gribu! Saimnieki saka, ka es esot lielāka augumā, ka jābūt atturīgākai! Un kas par to?! Spēlēšanās prieku tas nemazina! Bet ko nu par to... Es jau esmu liela, jo man taču ir bez dažām dienām divi gadi, es klausu saimniekus!
Lorai, piemēram, toties, nav tādu foršu drēbju kā man, bet es jau teicu, ka man ir forši saimnieki, tas jau sanāk, ka Loras krustvecāki, un viņi jau nevienu neatstās bešā. Un es ar to lepojos. Tā, nu, izrādās, mana saimniece esot 1985. gadā adīšanas skolu beigusi. Sen, ne?! Bet iemaņas nav zudušas, tik garšīgas tās viņas adītās zeķes visiem cilvēkkārtas pārstāvjiem mūsu ģimenē! Ja Jūs to zinātu! Un zināt, ko viņa Lorai uzadīja?! Lūk, šito:










Nē, nē, tā esmu es, es arī gribēju sevi parādīt, te ir tas, kas jāskatās:










Ja Tev arī tādu gribas, raksti vai zvani manai saimniecei pa tālruni 27013139, viņa par draudzīgu cenu Tev noadīs tieši tādu pašu, līdzīgu vai, nu labi, tādu, kādu Tu pats gribēsi! Jā, arī ar tām pērlītēm un lentītēm, mums, dāmas, un Jums kungi, arī šlipsi ieadīs vai tauriņu, ja kāds saviesīgāks pasākums! Ja nevarēs izvēlēties, viņa arī ieteiks, gaume viņai laba!

Tikai, neaizmirsti parādīt to arī savam saimniekam, lai viņš zina, ka Tev arī tādu vajag!

Savukārt, mana saimniece teica, ka nākamo stāstu par adījumiem, mums suņiem, viņa rakstīšot pati. Lai arī man labi sanākot stāstīt. Kas zina, varbūt atļaus vēl kādu reizi man ko ierakstīt. Man jau tās modes lietas un, īpaši, adījumi suņiem, makten iet pie sirds. Bet vispār. Esmu liela stāstneice, pēc garastāvokļa, protams, un par dažādām tēmām... Saimniece man atkal lūdz, lai pārtraucot, ka par daudz runājot...Tātad, ZVANIET, RAKSTIET...ADĪJUMI SUŅIEM...Atā.

Ceļvedis dabā. Augi putni un kukaiņi.

Arī šis ilustrētais, parocīgais ceļvedis būs ļoti labs padomnieks visiem, kuriem patīk daba un kuri mēdz jautāt: "Kas tas ir?" Tajā ir plaša, lietišķa informācija, kā noteikt sugu vairāk nekā 500 augiem un dzīvniekiem. Katrai sugai ir dots attēls un apraksts. Noteicējā atradīsiet ziņas galvenokārt par tiem augiem un dzīvniekiem, kuri sastopami Latvijā. Uzzināsiet, kādas ir zieda sastāvdaļas, kādas var būt auga lapas, kā mēra putna vai kukaiņa garumu, vai putns Latvijā dzīvo pastāvīgi vai ir tikai caurceļotājs, un daudz ko citu. Pie sugas apraksta paredzēta vieta, kur atzīmēt, ja augu, putnu vai kukaini ir izdevies ieraudzīt dabā. Arī šī grāmatiņa būs jauks un noderīgs ceļabiedrs, jo ir neliela formāta, parocīgi izmantojama, gudra un vienmēr pa rokai. Un arī šo grāmatiņu neaizmirstiet ielikt kabatā vai somā, kad dosieties ceļā! No angļu valodas tulkojis Juris Bitenieks. Mākslinieki: Hilarija Bērna, Anabela Milna, Pīters Stebings, Trevors Boiers, Fils Vers. Izdevējs ir Zvaigzne ABC.