Vakar atkal bija pienācis teātra laiks! Dienas kārtībā Valda Grēviņa "Gaisa grābekļi". Nu ko, pirms izrādes iepazīstos ar informāciju teātra mājas lapā un citos interneta portālos, lasītais priecē: lugas autors - latviešu klasika - Valdis Grēviņš, režisors - sevi sen jau pierādījis režisors, kuru arī varētu dēvēt par latviešu klasiķi - Kārlis Auškāps, tēma aktuāla - mēs atkal un atkal kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem.
Režisors Kārlis Auškāps par izrādi saka: "Katram laikam savs spaids un grūtības. Tomēr teātrī visos laikos nedrīkstētu aizmirst spārnoto latīņu teicienu Ridentem dicere verum, kas nozīmē - Smejoties pateikt patiesību. Un, galu galā - Dievam patīk joki. Vienīgi nelabais ir mūžam nopietns." Tā kā humors vien jau ir daļa no panākuma, un ar humoru es vienmēr esmu bijusi tikai uz Tu, tad uz izrādi dodos ar lielāko prieku.
Esam izrādē - sākums muzikāls, deja aizraujoša - kājas cilājas, melodija lipīga, kopumā daudzsološi! Un tad! ATKAL, ATKAL jau kuro reizi pēc kārtas, ejot uz abonementa izrādi, esam uzkāpuši uz vecajiem grābekļiem, proti, izrāde tāda nu nekāda, smaids reizēm parādās uz lūpām, bet kopumā - garlaicīgi! Jā, nebija jau nu īsti tā, ka jāiet prom pēc pirmā cēliena, bet gandarījuma nekāda! Šoreiz pat aktieri likās ļoti samāksloti. Bija gan izņēmums - mans mīļais Andris Bērziņš, arī šoreiz izcils!
Nu ko, nosaukums precīzi atbilst pēcizrādes noskaņojumam!
ceturtdiena, 2010. gada 18. februāris
svētdiena, 2010. gada 31. janvāris
sestdiena, 2010. gada 23. janvāris
Dānija: pārējās dienas
Pēc 12h ilga miega esam atpūtušies un sākam apjaust realitāti - esam Dānijā, Koldingā! Brokastis, Aivars montē galdu, Mārcis gatavojas eksāmenam - tāds ikdienišķs dienas iesākums!
Plkst. 12 varam sākt iepazīt Koldingu. Pilsēta kā jau pilsēta, nekā īpaša - sniegs, -6 grādi, viss tāds pelēcīgs, un tomēr ir dažas lietas, kas patīkami pārsteidza:
1. Pilsētas reljefs un līdz ar to arī ainava. Ka smējās Mārcis - vienīga pilsēta Dānijā, kurā ir kalns un man tajā katru dienu jākāpj. Jā, pilsētas daļa, kur dzivo Mārcis, izkārtojusies piekalnē, ielejā ezers Slotso, un vecpilsētas daļa otrpus ezeram, atkal piekalnē, tajā, savukārt, viduslaiku pils ar dievīgu mūsdienu un, protams, arī seno laiku sudraba trauku un mākslas izstrādājumu kolekciju. Tā esot lielākā Dānijā.
2. Pie ezera glābšanas punkts. Nevis glābšanas stacija ar ēku un personālu, un pamatīgu tehnisko nodrošinājum, bet punkts, proti, iekš palielas trīsstūra kastes, ir ielikti putaplasta glābšanas riņķis un kastes aizmugurē uz āķa uzkārtas 3m garas trepes. Respektīvi, ziemā ielūstot ledū, palīdzam ar trepēm, vasarā - ar glābšanas riņķi. Zinot, kā pie mums šīs lietas tiek kārtotas, šis ir tik elementārs, bet tik efektīgs pasākums.
3.Uz ezera jau pa gabalu var redzēt rosāmies kungu koši oranžā darba kombinezonā. Izrādās, atbrīvo ledu no sniega kārtas - pēc formas veido slidotavu. Kad pēc 4 pilsētā pavadītām stundām nākam atpakaļ, bērni un jaunieši jau slido un ne tikai pa iztīrīto laukumu, bet arī pa celiņu, kas ir iztīrīts ap slidotavu. Un izrādās šo tīrīšanu veica Koldingas pašvaldības norīkota persona, par to liecināja līdzās esošā automašīna ar Koldingas municipalitātes simboliku.
4.Pārsteidza arī diezgan lielais daudzums suņu, protams, ar saimniekiem, pārsvarā bezšķirnes, tā attiecība varētu būt 1:5. Tādējādi, šķirnes suņu kultu nenovēroju. Interesanti, ka suņus var sastapt arī sabiedriskā vietā - veikalā. Nu tur laikam aizliedz to, ko patiešām vajag aizliegt, nevis aizliedz kaut ko tāpēc, ka vienkārši aizliedz.
Nu, protams, salīdzinājumā ar 1.dienu, šī diena bija pilnīgi bez piedzīvojumiem.
Nākamajā dienā bija ieplānota iepirkšanās nelielā Vācijas pierobežas pilsētā Flensburgā. Tas gan nav nekāds iepirkšanās centrs, tomēr paļaujamies uz to, ka Vācijā ir jābūt pēcsvētku atlaidēm un iespējams, ka varēs ko iegādāties. Nu arī šī diena pagāja bez īpašiem pārsteigumiem. Auksts, nemīlīgs, cenas normālas, preces kvalitatīvas, šo to arī iegādājāmies, visvairāk jau tika Mārcim, bet tāds arī bija mērķis, taču teikt, ka šajā pilsētā attiecībā uz iepirkšanos plūst piena upes ķīseļa krastos - nevar.
Tagad tik pamazām jātaisās uz māju pusi!
Plkst. 12 varam sākt iepazīt Koldingu. Pilsēta kā jau pilsēta, nekā īpaša - sniegs, -6 grādi, viss tāds pelēcīgs, un tomēr ir dažas lietas, kas patīkami pārsteidza:
1. Pilsētas reljefs un līdz ar to arī ainava. Ka smējās Mārcis - vienīga pilsēta Dānijā, kurā ir kalns un man tajā katru dienu jākāpj. Jā, pilsētas daļa, kur dzivo Mārcis, izkārtojusies piekalnē, ielejā ezers Slotso, un vecpilsētas daļa otrpus ezeram, atkal piekalnē, tajā, savukārt, viduslaiku pils ar dievīgu mūsdienu un, protams, arī seno laiku sudraba trauku un mākslas izstrādājumu kolekciju. Tā esot lielākā Dānijā.2. Pie ezera glābšanas punkts. Nevis glābšanas stacija ar ēku un personālu, un pamatīgu tehnisko nodrošinājum, bet punkts, proti, iekš palielas trīsstūra kastes, ir ielikti putaplasta glābšanas riņķis un kastes aizmugurē uz āķa uzkārtas 3m garas trepes. Respektīvi, ziemā ielūstot ledū, palīdzam ar trepēm, vasarā - ar glābšanas riņķi. Zinot, kā pie mums šīs lietas tiek kārtotas, šis ir tik elementārs, bet tik efektīgs pasākums.
3.Uz ezera jau pa gabalu var redzēt rosāmies kungu koši oranžā darba kombinezonā. Izrādās, atbrīvo ledu no sniega kārtas - pēc formas veido slidotavu. Kad pēc 4 pilsētā pavadītām stundām nākam atpakaļ, bērni un jaunieši jau slido un ne tikai pa iztīrīto laukumu, bet arī pa celiņu, kas ir iztīrīts ap slidotavu. Un izrādās šo tīrīšanu veica Koldingas pašvaldības norīkota persona, par to liecināja līdzās esošā automašīna ar Koldingas municipalitātes simboliku.
4.Pārsteidza arī diezgan lielais daudzums suņu, protams, ar saimniekiem, pārsvarā bezšķirnes, tā attiecība varētu būt 1:5. Tādējādi, šķirnes suņu kultu nenovēroju. Interesanti, ka suņus var sastapt arī sabiedriskā vietā - veikalā. Nu tur laikam aizliedz to, ko patiešām vajag aizliegt, nevis aizliedz kaut ko tāpēc, ka vienkārši aizliedz.
Nu, protams, salīdzinājumā ar 1.dienu, šī diena bija pilnīgi bez piedzīvojumiem.
Nākamajā dienā bija ieplānota iepirkšanās nelielā Vācijas pierobežas pilsētā Flensburgā. Tas gan nav nekāds iepirkšanās centrs, tomēr paļaujamies uz to, ka Vācijā ir jābūt pēcsvētku atlaidēm un iespējams, ka varēs ko iegādāties. Nu arī šī diena pagāja bez īpašiem pārsteigumiem. Auksts, nemīlīgs, cenas normālas, preces kvalitatīvas, šo to arī iegādājāmies, visvairāk jau tika Mārcim, bet tāds arī bija mērķis, taču teikt, ka šajā pilsētā attiecībā uz iepirkšanos plūst piena upes ķīseļa krastos - nevar.
Tagad tik pamazām jātaisās uz māju pusi!
piektdiena, 2010. gada 22. janvāris
Where is Eeryone?
Lai arī nav pirmā svaiguma, tomēr interesanti!
http://www.baekdal.com/articles/management/market-of-information/
http://www.baekdal.com/articles/management/market-of-information/
ceturtdiena, 2010. gada 21. janvāris
Piedzīvojumi Dānijā. 1.diennakts
20.01. bija datums, kad mums bija jādodas uz dāņu zemi. Šoreiz brauciena mērķis nav īsti izklaide, bet dzīves nepieciešamība - dažādu lietu nogādāšana manam dēlam, lai dzīvi Dānija padarītu pēc iespējas komfrtablāku.
Izbraucām ap 17:30, jo uzticamais draugs Tom Tomiņš bija izskaitļojis, ka ceļā jāpavada 1600 km un tos mēs varēsim pievārēt 22h.
Esam Bauskas Statoilā, kad mans dēls aptver, ka viņam nav maka!!! Lieki būtu piebilst, ka makā ir visa dzīve - bankas kartes, kurās ir nauda, internetbankas kodu karte, CPR numurs, kas apliecina, ka Dānija uzturies legāli, studentu karte, kas skolā kalpo arī kā ieejas atslēga un, protams, tiesības. Laime pilnībā!!!
Tinot filmu atpakaļ, izvirzās divas versijas, kur varētu būt maks - 1. - mājas uz gultas, 2. - nozaudēts 60 metros starp mājam un aptieku! Protams, 1.versija visiem patīk labāk, bet nav izslēgta arī 2. Ar šādu apziņu dodamies ATPAKAĻ UZ LIELVĀRDI. Pa ceļam tiek modulēti varianti kā būs, ja būs.
Esam mājās! Uz dīvāna maka nav! Tātad nozaudēts! Ir intensīva zvanīšanās, ap 20:30 sazinamies arī ar bankas menedžeri (visu cieņu Agitai Beļunai no Ogres filiāles) un skaidrojam situāciju, vienojamies par turpmāko rīcību. Situāciju sarežģī tas, ka Mārcim 22.01. Dānijā eksāmens, tātad nebraukt nevar, līdz ar to, viņš pats klātienē Latvijā neko nevar nokārtot. Vienojamies par tūlītēju karšu bloķēšanu.
Laikā, kad visi izmisīgi meklē maku un drudžaini zvanās, nevienam nav laika pievērst uzmanību Grētiņai, kura no laimes, ka saimnieki ir atkal mājās, skrien kā jukusi apkārt pa istabu, ap visām mēbelēm ar savu pūkaino, spalvaino tīģeri apkārt, vai pareizāk sakot ar to, kas no tā ir palicis pāri, un spalvas un sintapons tik iet pa gaisu! Aivars saprot, ka šajā adrenalīna pārpilnajā situācijā, viņa ieguldījums varētu būt - tīģera pārpalikumu salasīšana pa grīdu, kā rezultātā atskan patiesi priecīgs izsauciens no viņa mutes: Nezvaniet! Re, kur ir!
Uz grīdas aiz dīvāna malas, Mārcim, liecoties pēc datora vada, maks bija vienkārši izslīdējis no kabatas. Nu ko, viss ir labi, kas labi beidzas!
Un tā, ar otro piegājienu startējam 20:30. Bet visi ir laimīgi!!! Suns, protams, tiek sabučots pār pārēm, jo ja viņš nebūtu priecājies un cūkojies, neviens neko nebūtu lasījis un maku atradis.
Braucam! Pirmās 6h pie stūres es - ņemu Latviju un Lietuvu. Pirmo reizi kopš iestāšanas ES mums ceļojot uz LV LT robežas tiek pārbaudīti dokumenti un mani kā šoferētāju, ieliek arī kompī. Bet man jau nav žēl!
Lietuva! Nakts! Tumšs! Taču ceļi burvīgi - gan kvalitātes, gan tukšo ceļu ziņā.
Iebraucam Polijā, samaināmies, varētu pagulēt, kaut kā neizdodas, nīkstu. Pēc 6h nīkšanas atkal tieku pie stūres. Ir jau agrs rīts un sākas besis! Poļu paniem eksistē tikai 2 ātrumi - 40km/h un 80km/h. Pamatojumu tam neatradu, jo atļautais ir gan 50 km/h pilsētās, gan 90 km/h ārpus pilsētas. Rezultātā drausmīga muļļāšanās, apdzīšana problemātiska, jo visur gājēju parejas, ātruma ierobežojumi līdz ar to 70 km/h un nenormāli liels skaits fotoradaru. Varbūt tas arī ir izskaidrojums jocīgajiem ātrumiem?
Esam Vācija, atkal samaināmies. Uzbraucam uz bāņa un 306 km līdz Lībekai ar 140km/h - jāsaka godīgi - garlaicīgi.
Tā nu man ir sanācis, ka ceļojusi pa Eiropu esmu ļoti daudz, bet Vācija vienmēr ir gājusi secen. Tagad, braucot pa bāni, smejos - nu ļoti skaista zeme - briedīši, kas ganās gar ceļa malu un vēja ģeneratori! Neko citu neredzam. Apstiprinās vecā patiesība, ka bāņi ir domāti nokļūšanai no punkta A punktā B, ja vēlies ko apskatīt, brauc pa mazajiem ceļiem.
Vācijas Z daļa, pa kuru braucam, ir sniegā, taču ceļi ir perfekti tīri un nekas neliecina, ka nedēļu atpakaļ satiksme šeit esot bijusi paralizēta lielā sniegputeņa dēļ.
Tātad 140 km/h pa bāni! Kaut kā aizdomīgi ātri tukšojas bāka - nu loģiski - ātrums mazajai bitītei paliels un nokrauta jau ar ne pa jokam. Tā kā vajadzētu benzīntanku, bet šī kā nav, tā nav. Rādītājs sāk bļaut, ka varam nobraukt vēl 50 km, benzīntanka nav! Varam nobraukt vel 20 km - benzīntanka nav!!! Tad Mārcis ņem rokā karti un mierina mūs ar domu, ka pēc aptuveni 10 km vajadzētu būt benzīntankam. Rādītāji uzrāda, ka varam vēl nobraukt 12 km - benzīntanka nav!!!!! Iestājas mērena panika! Un tad parādās viņš - Shell! Nu ko lai saka, otro reizi šajā brauciena esam ļoti laimīgi!
Līdz Koldingai, t.i., galamērķim ir atlikusi 197 km, tos veicam nepilnās 2h un esam klāt ap 19iem. Neliela elpas ievilkšana un gulēt, gulēt, gulēt!
Redzes ko nesīs jaunā diena Dānijā?
Izbraucām ap 17:30, jo uzticamais draugs Tom Tomiņš bija izskaitļojis, ka ceļā jāpavada 1600 km un tos mēs varēsim pievārēt 22h.
Esam Bauskas Statoilā, kad mans dēls aptver, ka viņam nav maka!!! Lieki būtu piebilst, ka makā ir visa dzīve - bankas kartes, kurās ir nauda, internetbankas kodu karte, CPR numurs, kas apliecina, ka Dānija uzturies legāli, studentu karte, kas skolā kalpo arī kā ieejas atslēga un, protams, tiesības. Laime pilnībā!!!
Tinot filmu atpakaļ, izvirzās divas versijas, kur varētu būt maks - 1. - mājas uz gultas, 2. - nozaudēts 60 metros starp mājam un aptieku! Protams, 1.versija visiem patīk labāk, bet nav izslēgta arī 2. Ar šādu apziņu dodamies ATPAKAĻ UZ LIELVĀRDI. Pa ceļam tiek modulēti varianti kā būs, ja būs.
Esam mājās! Uz dīvāna maka nav! Tātad nozaudēts! Ir intensīva zvanīšanās, ap 20:30 sazinamies arī ar bankas menedžeri (visu cieņu Agitai Beļunai no Ogres filiāles) un skaidrojam situāciju, vienojamies par turpmāko rīcību. Situāciju sarežģī tas, ka Mārcim 22.01. Dānijā eksāmens, tātad nebraukt nevar, līdz ar to, viņš pats klātienē Latvijā neko nevar nokārtot. Vienojamies par tūlītēju karšu bloķēšanu.
Laikā, kad visi izmisīgi meklē maku un drudžaini zvanās, nevienam nav laika pievērst uzmanību Grētiņai, kura no laimes, ka saimnieki ir atkal mājās, skrien kā jukusi apkārt pa istabu, ap visām mēbelēm ar savu pūkaino, spalvaino tīģeri apkārt, vai pareizāk sakot ar to, kas no tā ir palicis pāri, un spalvas un sintapons tik iet pa gaisu! Aivars saprot, ka šajā adrenalīna pārpilnajā situācijā, viņa ieguldījums varētu būt - tīģera pārpalikumu salasīšana pa grīdu, kā rezultātā atskan patiesi priecīgs izsauciens no viņa mutes: Nezvaniet! Re, kur ir!
Uz grīdas aiz dīvāna malas, Mārcim, liecoties pēc datora vada, maks bija vienkārši izslīdējis no kabatas. Nu ko, viss ir labi, kas labi beidzas!
Un tā, ar otro piegājienu startējam 20:30. Bet visi ir laimīgi!!! Suns, protams, tiek sabučots pār pārēm, jo ja viņš nebūtu priecājies un cūkojies, neviens neko nebūtu lasījis un maku atradis.
Braucam! Pirmās 6h pie stūres es - ņemu Latviju un Lietuvu. Pirmo reizi kopš iestāšanas ES mums ceļojot uz LV LT robežas tiek pārbaudīti dokumenti un mani kā šoferētāju, ieliek arī kompī. Bet man jau nav žēl!
Lietuva! Nakts! Tumšs! Taču ceļi burvīgi - gan kvalitātes, gan tukšo ceļu ziņā.
Iebraucam Polijā, samaināmies, varētu pagulēt, kaut kā neizdodas, nīkstu. Pēc 6h nīkšanas atkal tieku pie stūres. Ir jau agrs rīts un sākas besis! Poļu paniem eksistē tikai 2 ātrumi - 40km/h un 80km/h. Pamatojumu tam neatradu, jo atļautais ir gan 50 km/h pilsētās, gan 90 km/h ārpus pilsētas. Rezultātā drausmīga muļļāšanās, apdzīšana problemātiska, jo visur gājēju parejas, ātruma ierobežojumi līdz ar to 70 km/h un nenormāli liels skaits fotoradaru. Varbūt tas arī ir izskaidrojums jocīgajiem ātrumiem?
Esam Vācija, atkal samaināmies. Uzbraucam uz bāņa un 306 km līdz Lībekai ar 140km/h - jāsaka godīgi - garlaicīgi.
Tā nu man ir sanācis, ka ceļojusi pa Eiropu esmu ļoti daudz, bet Vācija vienmēr ir gājusi secen. Tagad, braucot pa bāni, smejos - nu ļoti skaista zeme - briedīši, kas ganās gar ceļa malu un vēja ģeneratori! Neko citu neredzam. Apstiprinās vecā patiesība, ka bāņi ir domāti nokļūšanai no punkta A punktā B, ja vēlies ko apskatīt, brauc pa mazajiem ceļiem.
Vācijas Z daļa, pa kuru braucam, ir sniegā, taču ceļi ir perfekti tīri un nekas neliecina, ka nedēļu atpakaļ satiksme šeit esot bijusi paralizēta lielā sniegputeņa dēļ.
Tātad 140 km/h pa bāni! Kaut kā aizdomīgi ātri tukšojas bāka - nu loģiski - ātrums mazajai bitītei paliels un nokrauta jau ar ne pa jokam. Tā kā vajadzētu benzīntanku, bet šī kā nav, tā nav. Rādītājs sāk bļaut, ka varam nobraukt vēl 50 km, benzīntanka nav! Varam nobraukt vel 20 km - benzīntanka nav!!! Tad Mārcis ņem rokā karti un mierina mūs ar domu, ka pēc aptuveni 10 km vajadzētu būt benzīntankam. Rādītāji uzrāda, ka varam vēl nobraukt 12 km - benzīntanka nav!!!!! Iestājas mērena panika! Un tad parādās viņš - Shell! Nu ko lai saka, otro reizi šajā brauciena esam ļoti laimīgi!
Līdz Koldingai, t.i., galamērķim ir atlikusi 197 km, tos veicam nepilnās 2h un esam klāt ap 19iem. Neliela elpas ievilkšana un gulēt, gulēt, gulēt!
Redzes ko nesīs jaunā diena Dānijā?
otrdiena, 2010. gada 19. janvāris
Vidzemes Augstskolā grāmatas „Tūrisma maršrutu veidošana” atklāšana
Vidzemes augstskolas Komunikācijas daļas vadītāja ziņo, ka 18. janvārī plkst. 13.30 Vidzemes Augstskolas bibliotēkas telpās notiks grāmatas „Tūrisma maršrutu veidošana" atklāšanas svētki.
Grāmatas zinātniskie redaktori ir Vidzemes Augstskolas Tūrisma un viesmīlības vadības fakultātes docētāji Andris Klepers un Jānis Kalnačs, autori - Ilze Grīnfelde, Andris Klepers, Agita Līviņa, Juris Smaļinskis, kā arī eksperts Kaspars Līviņš.
Šīs grāmatas mērķis ir rosināt izpratni par tūrisma maršrutu plānošanas pamatiem un organizatoriskām niansēm visdažādākajās situācijas ikvienam cilvēkam, kurš tūrisma organizācijā, skolā, ģimenē vai individuālām vajadzībām plāno tūrisma maršrutus.
Grāmatā iekļautas vērtīgas atziņas par tūrisma maršrutu veidošanu Latvijā no agrāko laiku izdevumiem, kas apvienojumā ar jaunāko citās valstīs publicēto un pašu autoru personisko pieredzi padara saturu aktuālu un praktiski pielietojamu.
Grāmatu varēs iegādāties Vidzemes Augstskolas bibliotēkā. Cena Ls 5.
piektdiena, 2010. gada 15. janvāris
Ne tāds kā visi citi jeb Andra Bērziņa benefice!
Jā, atkal teātris! Izrāde - Ne tāds kā visi citi!
Tik ļoti negribējās iet - darbu nejēgā daudz, miega bads, vienīgā vēlme - čības un gulta! Taču biļetes iegādātas un jau ar otro piegājienu (pirmajā reizē izrādi atcēla, jo kāda no aktrisēm bija saslimusi un tā vietā bija iespēja noskatīties "Vīrieši uz nervu sabrukuma robežas"), tā kā bija vien jāsaņemas un jādodas uz galvaspilsētu! Un finālā - burvīga izrāde,fantastisks Andris Bērziņš savā Vīrieša lomā, Esmeralda Ermale neierastā ampluā - vēsā, depresijas pārņemtā, dzīvē izsitusies biznesa Sieviete, kas situācijas risinājumu meklē zīlnieces ieteiktajā! Un protams, arī Ilze Vazdika - burvīga Mamma savam dēliņam (Andrim Bērziņam)un sarkanzelmelnā, piedodiet sterva, proti, Sievietes draudzene - Akvelīna Līvmane!
“Materiāli nodrošināta, izskatīga sieviete meklē vīrieti – necilu, ar materiālajām problēmām, bez automašīnas un bez humora izjūtas, lai darītu viņu laimīgu.” Šādu sludinājumu avīzē izlasa Vīrietis, kurš ir apmāts ar ideju atrast savu sapņu sievieti – unikālu, neikdienišķu, visizcilāko ja ne valstī, tad pilsētā jau nu noteikti. Un viņš tādu atrod. Atsaucas uz sludinājumu un dodas uz norunāto tikšanos…
Jā, Andris Bērziņš izrādē ir tiešām fantastisks! Esam pieraduši pie viņa frivolajiem un mazliet jēlajiem jociņiem, taču jāsaka godīgi, arī ar tiem man viņš vienmēr ir paticis un jau no agras jaunības, kad redzēju viņu izrādē "Novēliet man lidojumam nelabvēlīgu laiku". Taču šajā izrādē viņš krietni savādāks, jā, protams - smieklīgs, bet viņa emociju gamma ir tika dažāda un tik patiesa! It kā infantils, it kā intelektuālis! Kā visa izrāde - pieteikta kā vieglais žanrs, bet tik vienkārši viss nemaz nav! Jāsaka godīgi, beigas tādas īsti neizprotamas - it kā ir, it kā nav! bet varbūt tāds arī ir mērķis?
Ejiet, skatieties, vērtējiet! Pozitīvisma deva garantēta!
Tik ļoti negribējās iet - darbu nejēgā daudz, miega bads, vienīgā vēlme - čības un gulta! Taču biļetes iegādātas un jau ar otro piegājienu (pirmajā reizē izrādi atcēla, jo kāda no aktrisēm bija saslimusi un tā vietā bija iespēja noskatīties "Vīrieši uz nervu sabrukuma robežas"), tā kā bija vien jāsaņemas un jādodas uz galvaspilsētu! Un finālā - burvīga izrāde,fantastisks Andris Bērziņš savā Vīrieša lomā, Esmeralda Ermale neierastā ampluā - vēsā, depresijas pārņemtā, dzīvē izsitusies biznesa Sieviete, kas situācijas risinājumu meklē zīlnieces ieteiktajā! Un protams, arī Ilze Vazdika - burvīga Mamma savam dēliņam (Andrim Bērziņam)un sarkanzelmelnā, piedodiet sterva, proti, Sievietes draudzene - Akvelīna Līvmane!
“Materiāli nodrošināta, izskatīga sieviete meklē vīrieti – necilu, ar materiālajām problēmām, bez automašīnas un bez humora izjūtas, lai darītu viņu laimīgu.” Šādu sludinājumu avīzē izlasa Vīrietis, kurš ir apmāts ar ideju atrast savu sapņu sievieti – unikālu, neikdienišķu, visizcilāko ja ne valstī, tad pilsētā jau nu noteikti. Un viņš tādu atrod. Atsaucas uz sludinājumu un dodas uz norunāto tikšanos…
Jā, Andris Bērziņš izrādē ir tiešām fantastisks! Esam pieraduši pie viņa frivolajiem un mazliet jēlajiem jociņiem, taču jāsaka godīgi, arī ar tiem man viņš vienmēr ir paticis un jau no agras jaunības, kad redzēju viņu izrādē "Novēliet man lidojumam nelabvēlīgu laiku". Taču šajā izrādē viņš krietni savādāks, jā, protams - smieklīgs, bet viņa emociju gamma ir tika dažāda un tik patiesa! It kā infantils, it kā intelektuālis! Kā visa izrāde - pieteikta kā vieglais žanrs, bet tik vienkārši viss nemaz nav! Jāsaka godīgi, beigas tādas īsti neizprotamas - it kā ir, it kā nav! bet varbūt tāds arī ir mērķis?
Ejiet, skatieties, vērtējiet! Pozitīvisma deva garantēta!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
