Nesteidzīga atpūta Latvijā - Jūrmalciema Jūrmaļos

Tā kā Līgo svētki bija iegadījušies pagari, nolēmām nodoties nevis gastronomiskām izvirtībām, bet apskatīt vēl neredzētas vietas gan tepat Latvijā, gan arī Lietuvā, jo diezgan cītīgi esam iesaistījušies vairākās apceļošanas akcijās - gan Dižajā Baltijas apceļošanā, gan piļu un muižu apceļošanā, un ja labi veiksies, tad pieķersim klāt arī Kurzemes apceļošanas akciju.
Nolemjam startēt 25.06. vakarā, jo Aivaram tā bija darba diena.
Tā kā viens no objektiem, ko nolēmām apmeklēt, bija Papes dabas parks, tad arī naktsmītnes meklējām tuvu tam un, protams, pie jūras. Mēs jau gan pagājušajā gadā izmēģinājām gulēšanu "bitītē" kempingos un atzinām par gana labu esam, taču šoreiz kulbā jaunie rumaki, jo velo bagāžniekus vēl neesam iegādājušies.
Un tā 25.06.no rīta plkst. 8:42 trijām naktsmītnēm - "Pūķrags", "Lejnieki" un "Papes Čakstes", izsūtīju e-pastus (jo e-pasti bija norādīti internetā pie šo naktsmītņu kontaktiem) ar vēlmi uzzināt, vai ir brīvas vietas šajās naktsmītnes no 25. uz 26.jūniju. Diemžēl, līdz plkst. 18:20, kad mēs izbraucām no mājām, neviena no minētajām naktsmītnēm tā arī mums neatbildēja. "Papes Čakstes" vismaz atzvanīja, bet tas bija pašā vakarā, kad mēs jau bijām ceļā uz Jūrmalciemu.
Secinājums - nelikt pie kontaktinformācijas e-pastus, ja tie netiek regulāri pārbaudīti. Un nepieņemšu aizbildināšanos, ka uzņēmējs taču nevar cauru dienu sēdēt pie datora - mūsdienu tehnoloģijas ļauj e-pastus saņemt arī mobilajā telefonā.
Lauku mājai "Jūrmaļi" Jūrmalciemā internetā e-pasts nebija norādīts, tādēļ zvanījām, un brīvas vietas bija! Un te nu jāsaka, jau tajā brīdī, kad saimnieks Jānis Jūrmalis mums teica "jā" vārdu - mums pašiem nezinot, jau bijām izvilkuši šī brauciena laimīgo lozi! Pie reizes jāatzīmē, ka visa saruna bija bezgala jauka, sirsnīga, atraktīva un humora pilna.
Un tā, lai arī pavēlu, aptuveni ap 23:00 esam Jūrmaļos. Jau ieejot pa durvīm, redzam, galds klāts - uz tā kūpinātas butes, Užavas alus un citi gardumi. Te atkal vajadzīga atkāpe, piesakot naktsmājas, apjautājos, vai saimnieks mūs nevarētu palutināt ar zivtiņām? Andele gan nesanākšot - tā saimnieks, bet brokastīs tās tika apsolītas. Taču tikām pie tām jau vakarā! Sarunas ieilgst līdz 00:30, bet esam ļoti apmierināti.
Plkst.9:30, pēc brokastīm un fantastiskām sarunām ar saimniekiem 1,5h garumā, dodamies uz Papes dabas parku. Lai arī sākotnēji bijām iecerējuši parka izzināšanai izmantot jaunos rumakus, no šīs idejas attiecāmies, jo sapratām, ka varētu būt par grūtu mums kā iesācējiem velo jomā, bet galvenais, mēs neuzspētu apskatīt "Jūrmaliešu senlietas" un pašu Jūrmalciemu, par kuru tik saistoši stāstīja Jānis.
Noklausāmies Papes dabas parka gides Veltas Kūpeles interesanto stāstījumu gan par zirgiem, gan par taurgovīm jeb savvaļas govīm un dodamies apskatīt vistuvāk jūrai esošo, no Lietuvas robežas pirmo Latvijā esošo - Papes, jeb kā kādreiz sauca Pappisen bāku. Papes bākas ugunis labas redzamības apstākļos var saskatīt pat 30 km attālumā. Bākas augstums 21 m virs jūras līmeņa. Pa ceļam piestājam pie Papes ezera putnu vērošanas vietā, bet, diemžēl, pat ar tālskati šamējie mums negrib rādīties. Šķērsojam savdabīgu tiltu pār Papes kanālu, un tad jau arī bāka ir klāt.














No turienes taisnā ceļā dodamies uz Latvijas etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāli "Vītolnieki", kas atrodas Papes Ķoņu ciemā un ir tipiska piejūras ciematiņa zvejnieka - zemnieka sēta, kurā var apskatīt senās ēkas, zvejnieku darbarīkus, apģērbu, 1100 gadus vecu vienkoča laivu, bet īpaši mani pārsteidza ļoti kompakta ēka, kur zem viena jumta ar atsevišķām ieejām bija izvietojusies kalēja smēde, pirts un lauku virtuve.










"Vītolnieki" neskatoties uz to, ka atrodas nu ļoti tālu no Rīgas, nebūt nav pamests lauku nostūris, ierodoties mums priekšā jau ir lietuviešu velobraucēju grupa aptuveni 15 gab., un rindā jau stāvēja atkal lietuvieši ar saviem Austrālijas paziņām. Tā kā īpaši kavēties negribējām, pievienojāmies pēdējiem un stāstījumu klausījāmies angļu valodā. Starp citu, runājot par lietuviešiem, bijām pamatīgi pārsteigti - Papē redzējām mašīnas tikai ar lietuviešu numuriem un dzirdējām tikai lietuviešu valodu. Nu ko lai saka, kas māk, tam nāk!
Iebraucam arī Rucavā, gribējām apskatīt etnogrāfisko māju "Zvanītāji", kas ir 19.gs.celta koka ēka un līdz mūsdienām saglabājusi savu pirmatnējo izskatu, bet diemžēl, tur mūs neviens negaidīja, laikam tāpēc, ka nebijām iepriekš pieteikušies.
Pa ceļam, braucot atpakaļ uz Jūrmalciemu, pa radio dzirdam, ka šodien, t.i. 26.06., vārda dienu svin Ausmas. "Jūrmaļu" saimnieces vārds ir Ausma! Nu ko, zvanām Rucavas TIC un jautājam, kur tuvākajā apkārtnē var iegādāties ziedus? Saņēmuši atbildi - Nīcā, dodamies uz turieni. Iegādājamies rozītes, nopērkam šampanieti, jo to, ka šampanietis garšo pašam "Jūrmaļu" saimniekam, uzzinājām jau iepriekšējā vakarā.
Apsveicam saimnieci, un saimnieka piedāvātajā izbraucienā pa Jūrmalciemu, dodamies viņa autiņā, ar viņu pašu pie stūres, pildot arī gida pienākumus.
Te nu jāpievēršas jaunajam Latvijas tūrisma tēlam. Kā zināms, jaunais Latvijas tūrisma sauklis ir - Nesteidzīga atpūta Latvijā! Tad nu ekskursija pa Jūrmalciemu bija tiešs trāpījums 10 šim sauklim.
Nav iespējams aprakstīt Jāņa stāstīto, tā bija tik daudz un tik neizsakāmi interesanti! Jānis, ja pareizi atceros, jau 4 paaudzē ir jūrmalciemietis un pats Kārlis Ulmanis pilnīgi nejauši, bet labprātīgi ir pieteicies Jāņa krusttēva lomai. Materiālā izteiksmē šis fakts Jāņa Jūrmaļa ģimenei 1935.gadā ienesa 105 latus! Sīkāk par šo faktu un daudzām citām interesantām lietām par Jāni Jūrmali un viņa kundzi Ausmu var izlasīt Rimanta Ziedoņa grāmatā "Jūras zemē Latvijā!"
Taču R.Ziedoņa grāmatā neaprakstītos Jāņa domu graudus daļēji atļaušos citēt. Kad Jāni nosaucu par Jāņonkuli, viņš saka: "Es neesmu nekāds onkulis! Pirmkārt, es neesmu tik bagāts, otrkārt, es neesmu tik labs!" Uz ko es teicu, ka tad jau viņš ir viens velna vecis! Šis teiktais viņam patika! Bet par to - es neesmu tika labs, es gan gribētu oponēt!
Vēl Jānis izstāsta, ka kādreiz zvejniekus sauca sievu vārdos - nevis Jānis, bet Ausminieks, jo sievas vārds ir Ausma, mans Aivars vienā mirklī pārtapa par Aivitnieku - man jau šī matriarhāta iezīme ļoti patika!
Uzzināju, ka vārītas cūku pupu pākstis dēvē par bandžiem un vēl, un vēl, un vēl!
Jānis izrāda mums arī savu saimniecību, tuvojamies dīķim, mums tiek iedotas baltmaizes šķēles, tiekam apklusināti, un tad Jānis uzsauc - tibiņas, tibiņas! Un kā uz burvju mājienu dīķī sāk lēkāt karpas. Kā izrādās, jau piecus gadus zivtiņas šādi tiek uzrunātas un, protams, atsaucas! Un kā nu ne, Jānis arī ziemā par tām rūpējas - aizsalušajam dīķim ar kompresora palīdzību tiek pievadīts skābeklis.
Jāni pats ir gids Jūrmalciemiešu senlietu krātuvē (tagad es zinu, ko nozīmē - iet uz āķiem), tikai nedaudz par tādām īsti sievišķīgām lietām un saimnieciskām nodarbēm pastāsta senlietu pārraudze. Tiekam izvadāti pa Jūrmalciema ceļiem un neceļiem, apskatām molu, klausāmies interesantus stāstus iz dzīves un nevaram vien beigt priecāties par to, ka tieši "Jūrmaļus" izvēlējāmies par savu naktsmītni! Jānis ir gatavs arī manai meitai Jūrmalciemā piemeklēt znotu un dēlam vedeklu:))
Kad esam Jūrmalciemu izbraukājuši krustu šķērsu, uzzinājuši vairāku jūrmalciemiešu dzīves gājumus, satikuši zvejnieku, kurš nāca mājās no zvejas, par kuru Jānis tikai nosmēja savu smejamo - ne pats lāga var nostāvēt, ne maisu noturēt, kad esam uzzinājuši, kāpēc kapiem ir dots tāds ambiciozs nosaukums - Dzimtenes kapi, dodamies atpakaļ uz "Jūrmaļiem".










Tagad ir laiks celt ārā savus rumakus un pēc saimnieka ieteikuma, dodamies apskatīt Latvijas augstāko - Pūsēnu kāpu. Taču tā kā atpakaļ no kāpas bijām iecerējuši braukt gar jūras alu, Jānis mūs vēl aizved līdz jūrai un parāda visus orientierus, lai mēs nenomaldītos atpakaļceļā. Nu ko, kāpjam rumakiem mugurā un aiziet! Un te nu jāsaka - mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Braucam, sekojam norādes zīmei, priecājamies par infrastruktūru - labiekārtotu autostāvvietu ar informācijas stendiem un dodamies tik tālāk jūras virzienā, jo kāpai taču loģiski jābūt pie jūras. Esam pie jūras! Stāvam uz kāpas! Augstas! Bet nu kaut kā aizdomīgi zems tas augstums. Saimniece Ausma teica, ka mēs no kāpās Nīcu redzēšot, te galvas jāpaceļ, lai priežu galotnes saredzētu.
Taču tā kā man reizēm, kā teica Jānis, mute kā elevators, redzot kāpās sauļojamies kādu kundzi, metu kaunu pie malas un taujāju, vai šī ir tā Pūsēnu kāpa? Lieki bija piebilst, ka smaids parādījās viņas sejā un sekoja teksts, ka kāpa esot stipri atpakaļ - mežā un sniedz mums vadošus norādījumus. Izrādās, labi infrastruktūrētā stāvlaukumā esot bijusi norāde, kurai mums bija jāseko. Nu ko, metam rumakus uz riņķi un steidzamies meklēt mežā Pūsēnu kāpu. Atrodam norādi, pievaram meža taku, bet galvenais, pa divām ļoti stāvām un augstām kāpnēm uzstutējot augšā savus rumakus, mūsu pūles ir vainagojušās panākumiem - Pūsēnu kāpa ir mūsu!
Taču doma vien, ka rumaki jādabūn pa tām kāpnēm atkal lejā, uzdzen drebuļus, tāpēc nolemjam no kāpas lejā doties caur mežu, jūras virzienā pa nelielām, knapi manāmām takām.














Esam veiksmīgi pievārējušuši bezceļa velomaršrutu un jūru sasnieguši. Jau iztālēm ieraugām Jāņa norādes un uzņemam kursu gar jūras malu uz tām. Jūtamies patīkami nokusuši, bet bezgala laimīgi.
Vakarā atkal pasēdēšana ar saimniekiem - svinam Ausmas ar šampanieti.
27.06. no rīta atvadāmies no saimniekiem un dodamies uz leišu zemi, priecīgi, ka mums tika dota iespēja iepazīties ar Ausmu un Jāni Jūrmaļiem. Lielum lielais paldies par visu, ko viņi mums sniedza!
Pārbraucot Lietuvas robežu, atkal un atkal "acīs iekrīt" Lietuvas ceļi. Un atkal, un atkal mums ir jautājums - kāpēc mums tie ir tik slikti, bet viņiem labi?
Mūsu mērķis - Kuršu kāpa un tajā esošā Pārnidža izzināšanas taka. Samaksājuši LTL 42,90, tiekam ar prāmi pāri uz Kuršu kāpu, samaksājot vēl LTL 20, tiekam ielaisti arī Neringā. Jāsaka godīgi, šī laikam ir dārgākā ieejas biļete bezmaksas objektā (taka ir bezmaksas objekts), taču tā bija mūsu brīva izvēle:)) Tā kā taka ir Baltijas dižās apceļošanas objekts un vieta, kur akcijas ietvaros ir jānofotografējas ir takā esošā Urbasa kalna bāka, tad to arī izdarām. Bāka celta 1874.gadā, tās augstums toreiz bija 51m, taču 2.Pasaules karā bāka tika uzspridzināta. 1956.gadā bāku atjaunoja, tikai tagad bākas augstums ir vairs 29,3m. varam tikai iedomāties, cik bāka bija varena pirms uzspridzināšanas.
Mazliet mulsināja norāžu neesamība uz bāku un diezgan nepievilcīgais skats pa ceļam uz bāku.














Mājupceļā izvēlamies braukt caur Šauļiem, jo arī tur atrodas viens no Dižās Baltijas apceļošanas objektiem - "Haima Frenkeļa villa". Villa mūs patīkami pārsteidz gan pēc satura, gan formas. Tā celta 1908. g. – vienīgā Šauļos un ir viena no nedaudzajiem Lietuvā esošiem XX gs. sāk. modernās arhitektūras (secesijas, jūgendstila) pieminekļiem. Ēkas interjerā ir grezna koka apdare, veidojumi, fresku fragmenti.














Un tā, veiksmīgi izpildījuši programmu, dodamies mājup. Imantiņš (Tom Tom) rāda, ka līdz mājām 152 km.

Kanēļa konditoreja Berga bazārā!

Nu jā, ir pagājis labs laiciņš, kā neesmu neko rakstījusi - notikumu daudz, laika maz! Taču centīšos spilgtākos notikumus reanimēt un izlikt Jūsu vērtējumam.
9.maijā tika atzīmēta Eiropas diena un Rīgā Vērmanes dārzā norisinājās plaša pasākumu programma. Tā kā Vidzemes Tūrisma asociācijai tika piedāvāta iespēja prezentēt "Tour de LatEst" velo maršrutu šajā pasākumā, tad arī es, kā šī projektā pilntiesīgs partneris, varēju popularizēt ne tikai šo maršrutu, bet arī Ogres un apkārtējo novadu tūrisma objektus, bet pats galvenais - šīs vasaras vienu no jaukākajām apceļošanas akcijām "Iepazīsti Latvijas centru!".
Tā kā šajā dienā bija arī paredzēts teātra apmeklējums - Dž.Dž.Džilindzera "Īstvikas raganas" (par to citā rakstā un citā reizē), tad pēc pasākuma Vērmanes dārzā nolēmām papusdienot Lido Vērmanītī. Tur kā jau Lido - gana garšīgi, gana sātīgi, vinvārdsakot - paēdām labi, bet kafiju nolēmām baudīt tā "pa smalko"! Domāts darīts! Likās, Berga bazārs būs gana laba vieta! Tur viss neierasti kluss un mierīgs, cilvēku nav, jāsaka gan, ka laiks arī nebija īpaši jauks! Un tā iegājām pirmajā iestādījumā, kurš bija mums pa ceļam - Kanēļa konditoreja!
Pirms sāku izklāstīt savus novērojumus, gribētu Jūs iepazīstināt ar informāciju, kas atrodama www.bergabazars.lv par Kanēļa konditoreju: "Vilinoša smarža, kas piepilda Berga Bazāru aicina ikvienu garāmgājēju iegriezties Kanēļa Konditorejas pasaulē. Kafejnīcas nosaukums un kanēļkrāsas interjers precīzi raksturo piedāvātā sortimenta oriģinālo noformējumu, izstrādājumu kvalitāti, kas apvienota ar konditoru meistardarbu un labu apkalpošanas kultūru.
Kafejnīcā var nobaudīt augstvērtīgu kafiju, kapučīno, uz vietas gatavotas smalkmaizītes, kruasānus, groziņus, kūciņas, kūkas un safrāna kliņģerus, saldos un sāļos cepumus".
Nu ko lai saka, tā tas arī bija, tikai klāt vēl jāpieliek arī konditorejas cenas: tējas sākot no 2,50, kūkas gabaliņi arī, kafija 1.60, bet nu jāsaka godīgi - tā bija izcila! Arī bezē izstrādājums, nedaudz lielāks par paipala olu, kas saucās "Eņģeļa pieskāriens", arī bija izcils un atbilstošs savam nosaukumam!
Pārdevēja laipna, palūdz mūs apsēsties - viņa mūs apkalpošot un pienesīšot visu klāt! Nu ko - jauki! Ir laiks vērojumiem:))
Apsēžoties pie galdiņa, "interjers" sāka mulsināt! Uz galdiņiem ir nelielas tamborētas baltas galda sedziņas - nu kas var būt stilīgāks par šo - teiktu Mārtiņš Rītiņš, bet ak vai! Tā stilīgā, tamborētā sedziņa ir ar kafijas traipu!










Bet nu kā sacīt jāsaka - gadīties var visādi! Apkalpojošais personāls dienas steigā šo sīkumu neievēroja!
Un tad mums atnes salvetes, ko palikt zem kafijas krūzēm!










Te nu vairs nevarētu teikt - gadījās! Salvetes ir simtiem reižu mazgātas, presētas, zaudējušas savu krāsu un ar atirušām vīlēm!!! Bet, nauda maksāta - kafiju dzeram, "Eņģeļa pieskārienu" baudām!
Kad esam kafiju izmalkojuši, eņģeļa pieskārienu nobaudījuši un zinot to, ka priekšā vēl garš vakars, nolēmu, ka vajadzētu apmeklēt labierīcības, un tad sekoja pēdējais šī iestādījuma tekstila gabala iznāciens. Tualetē es sastapos ar šādu "dvieli"!










Un pats interesantākais, ka ziepes bija no Stendera ziepju fabrikas!!! Nu neiet man kopā tas "glaunais" roku slauķis ar Stendera ziepēm, cenas ar izirušām un kafijas aplietām galda sedziņām!
Un tad, kad esi iepazinies ar visiem Kanēļa kafejnīcas audumu jaukumiem, jo īpaši izbrīna sekojošs ieraksts www.bergabazars.lv: "Kopš aprīļa sākuma Kanēļa Konditorejā ir iespējams iegādāties Latvijas dizaineru "Herman's casa" ražotu virtuves tekstilu - galdauti, galda salvetes, virtuves dvieļi, priekšauti, galda celiņi u.c. izstrādājumi. Katrs izstrādājums ir roku darbs un tā ražošanai tiek izmantoti augstvērtīgi, viegli kopjami materiāli - lins, satīns u.c."

Varbūt paši konditorejai būtu jāiegādājas kaut kas no šiem izstrādājumiem?

Citāda, savādāka, atšķīrīga....

Iebraucot Latvijā, katrs ciemiņš Latviju redz savādāk! Šim puisim, liekas, ir ļoti paveicies un par mūsu zemi mājās viņš aizvedīs tās labākās atmiņas!

Stokholmas brauciena sāga jeb viena diena Stokholmā

Mana mamma jau visu laiku, kopš strādāju tūrisma nozarē, ir lūgusi, lai aizvedu viņu kaut kur uz svešām zemēm, bet kā jau tas, diemžēl, ir ierasts, savējiem pāri nodarām visbiežāk. Savu kļūdu daļēji centos labot Balttour tūrisma gadatirgū, iegādājoties prāmja biļetes 4 personām uz Stokholmu, pie tam brauciena datumus izvēlējos tā, lai tie iekristu tieši mammas dzimšanas dienā – 28.04.2010.
Te nu ir vajadzīga neliela atkāpe, jo gatavojoties šim braucienam, man radās daži būtiski jautājumi, jo pati Stokholmā pēdējo reizi biju pirms gadiem desmit un praktiski viss jau bija aizmirsies. Zinot, ka Stokholmā laiks mums ir ierobežots, kā arī mana mamma jau vairs savos gados lēkšot kā kalnu kaziņa nevar, ļoti gribējās visu sīki un smalki saplānot, lai dotajā laikā varētu pēc iespējas vairāk apskatīt. Un te nu radās šādi tādi jautājumi – Ar kādu sabiedriskā transporta līdzekli (Nr.) var nokļūt Vāsa muzejā? Ar kādu pēc tam var nokļūt uz vecpilsētu Gamla Stan? Ar kādu tikt atpakaļ? Cik ilgu laiku šie pārbraucieni aizņem? Un kāds ir optimālais maršruts, ja Stokholmā ir atvēlētas tikai 6,5h? Un daudzi citi? Diemžēl, visi „Stokholmā bijušie” un „labi pārzinošie šo pilsētu” sniedza tikai nepilnīgas atbildes un pat saliekot visu kopā, kopējā aina neveidojās šā vai tā? Īpaši palīdzēt nevarēja arī interneta mājas lapas. Un tad es nolēmu, ka sīki aprakstīšu mūsu braucienu, lai citiem būtu vieglāk plānojot savu laiku.
Jau braucot uz Rīgas pasažieru ostu, Līga (mana meita) tā starp citu izmet, ka mums taču mūsu izdrukātais papīrs (apliecinājums, ka esam nopirkuši braucienu), ir jāapmaina pret biļetēm! Lieki piebilst, kā es to varēju zināt, ja man, iegādājoties biļetes, neviens to nepateica! Jā , pie ieejas kuģī bija uzraksts, bet nu ja esi ar somām, tad tas gabals no ieejas prāmī līdz Pasažieru ostai ir diezgan ievērojams. Šim garajam pārgājienam un faktam, ka kuģī jānokļūst caur auto iebrauktuvi, mājupceļā uzzinājām skaidrojumu – izrādās, šīs neērtības radušās sakarā ar remontdarbiem Rīgas pasažieru ostā. Tātad iespējams, ka normālos apstākļos viss ir sakārtots loģiskāk.
Un tā 27.04.2010. es mazliet stresaina (jo kā nekā jūtos atbildīga par šo pasākumu), pārējie ne, jau plkst. 16.30. esam uz prāmja Romantika, mums ir A klases kajīte ar logu. Viss ir O.K. Ar tīrību kajītē arī puslīdz viss ir kārtībā, ja nu vienīgi melnie mati dušā!
Esam izpētījuši programmu, kas tad notiek uz prāmja, un laižam dzīvē! Sākumā plkst. 19:30 apmeklējām Stokholmas prezentāciju. Jāsaka, ka tas ir pasākums, kuru iesaku apmeklēt ikvienam, kurš vēlas pavadīt saturīgu dienu Stokholmā. Prezentācijā tika sniegta visa nepieciešamā informācija un es ieguvu atbildes uz visiem sākotnēji interesējošiem jautājumiem - ar kādu transportu, kur jābrauc un cik ilgi! Arī to, kur, kā un par cik var iegādāties biļetes. Jāsaka uzreiz, ka to var izdarīt informācijas centrā turpat uz kuģa. Tāpēc secinājums Nr.1 - visu nepieciešamo informāciju par Stokholmu var uzzināt turpat uz prāmja un iepriekš nav jāstreso! Protams, iepriekš būtu jāzina, ko tad īsti Stokholmā gribētu apskatīt. Arī autobusa biļetes un biļetes uz Vāsa muzeju var iegādāties turpat uz kuģa informācijas centrā, bet šo informāciju var izlasīt arī Tallink mājas lapā www.tallink.lv
Vēl pirms prezentācijas daži no mūsu mazās kompānijās ļaujas kārdinājumam un informatora aicināti, iegādājas loterijas biļetes! Taču roka ir veiksmīga, un mammas vīrs laimē dāvanu komplektu dāmām – Escada smaržas Marine Groove! Veikalā uz kuģa tās maksā Ls 33! Mammai papildus dzimšanas dienas dāvana! Hip, hip – urā! Bez loterijas parastās, bija arī kokteiļu loterija, proti, iegādājoties alkoholiskos kokteiļus, bārmenis izsniedz numuriņus, mēs tiekam pie četriem, taču, diemžēl, bārmeņa roka nav veiksmīga!
Uz prāmja ik pa brīdim ir kādi mazie pārsteigumi, kas varbūt kādam noder! Nu piemēram, stundu pirms iebraukšanas Stokholmas ostā, tika paziņots par 10% atlaidi visos uz prāmja esošajos veikalos! Katru dienu tiek izlozēts jebkura pirkuma čeka Nr., veiksmes gadījumā iespējams laimēt kruīza braucienu 2 personām. Tāpēc ieteicams saglabāt pirkuma čekus, jo skaļi par šo pasākumu neviens nebazūnē (nu vismaz es divu dienu laikā nedzirdēju, ka kāds kaut ko būtu skaidrojis), tikai čeka numuri pie informācijas punkta ik pa brīdim mainās.
Mazliet mulsināja pirms brauciena iepazītās cenas uz kuģa par brokastīm un vakariņām, un arī bija zināma neizpratne, cik naudiņas būs jāpatērē, jebšu arī jāņem kas līdzi no mājām? Nu jā, ēšana ir padārga, taču nav arī tā, ka viss ir jāņem līdzi no mājām, mani piemēram iepriecināja iespēja no rīta baudīt kārtīgu putras šķīvi (sākotnēji likās, ka šķīvī ieliktais putras daudzums nav pievārējams) ar apelsīnu ievārījumu (Ls 1,78), tāpat arī kafija un vārīts ūdens ir pieejami. Kārtīgas brokastis 2 personām Fast food ēstuvē izmaksā aptuveni Ls 6. Nu jā, ja naudiņa ir jātaupa, tad, protams, ir jāveido krājumi jau mājās un jāņem līdzi. Jāatzīmē, ka somas, pirms uzkāpšanas uz kuģa, netiek baudītas. Tas pats attiecas arī uz alkoholu, jo cenas veikalos un nerunājot jau par kafejnīcām, ir krietni augstākas kā veikalos Latvijā. Secinājums Nr 2 - nav obligāti jāņem kuģa piedāvātās brokastis un vakariņas par fiksētām cenām, ir iespējams gana labi paēst arī lētāk.
28.04.2010. plkst. 10:30 pēc Latvijas laika iebraucam Stokholmā – ostā, kur pienāk tikai Tallink kompānijas prāmji no Rīgas – Frihamnen. Iznākot no ostas, pa kreisi ir autobusa pietura, no kuras iet 76 autobuss (sarkanā līnija) ar kuru var aizbraukt līdz Vāsa muzejam. Pēc skaita tā ir 7.pietura un saucas Djurgards bron, tieši tā pat kā tilts, kuram ir jāiet pāri, lai nokļūtu uz Djurgardstadsstaden – pussalu, uz kuras bez Vāsa muzeja, atrodas arī Junibacken, Aquaria Water Museum, Skansen un Grona Lund.
No Djurgardstadsstaden ar kājām devāmies uz Gamla Stan – Stokholmas vecpilsētu. Gājiens nesteidzīgā solī aizņem aptuveni 20 min., tikai silti iesaku tiem, kas nav pieraduši staigāt, izmantot to pašu 76 autobusu un doties uz Gamla Stan ar autobusu, jo arī pa vecpilsētu ir jāstaigā tikai ar kājām. Plkst. 13:00 pēc Latvijas laika skatām sardzes maiņu pie Karaļa pils – Kungliga Slottet. Tā ir krāšņa! Pēc tam jau nesteidzīgi var baudīt visu pārējo, ko piedāvā šī pilsētas daļa.
Atpakaļ ceļu uz Frihamnen mērojam ar taksi, par ko samaksājam SEK 200, kas ir nedaudz mazāk, nekā mūs uz kuģa brīdināja, ceļā patērētais laiks – aptuveni 10 min. Taču atgriežoties ostā un izpētot sabiedriskā transporta karti, nonācām pie secinājuma, ka tas pats 76 autobuss mūs atgādātu arī atpakaļ no Gamla Stan uz ostu. Taču uz kuģa mūs brīdināja, ka šobrīd pilsētā rit remontdarbi un tāpēc ir lieli sastrēgumi un iespējams, ka braucot ar sabiedrisko transportu, iznāks patērēt vairāk laika, nekā parasti. Taču, tā kā mūsu kompānijā tie staigātāji bija tādi pašvaki, tad jau laicīgi atgriezāmies ostā, izmantojot taksometra pakalpojumu. Secinājums Nr. 3 – pilsētā ir ļoti labi izmantojams sabiedriskais transports tikai vajadzētu zināt – kas, ko un kā!
Mājupceļā jau iepriekš biju vienojusies par iespēju apmeklēt komandtiltiņu, taču šī iespēja diemžēl izpalika! Lai arī bijām noteiktā laikā un vietā. Kurš bija vainīgs pie radušās situācijas? Nezinu! Šoreiz liekas, ka kaut kur, kādā posmā nenostrādāja Tallink darbinieku savstarpējā komunikācija.
Vēl daži secinājumi - pašā pilsētā pārsteidza lielais imigrantu daudzums, protams, pasi neprasījām, lai noskaidrotu tautību, taču bija ārkārtīgi daudz tumsnējas ādas krāsas cilvēku, kā arī musulmaņu apģērbos tērptas dāmas. Taksometra šoferi, kurus ievēroju, nu neviens nelīdzinājās tipiskam zviedram.
Kaimiņus kā visur, arī uz kuģa neizvēlas – grūti uzskaitīt to alkohola daudzumu, ko izdzēra jaunieši divu nakšu garumā, kas dzīvoja mums pretējā kajītē un līdz ar to, arī alkohola radīto seku izbaudījumu – skaļa un neadekvāta uzvedība, regulāri netīrs paklājs pie iejas kajītē, pat dūru vicināšana utt.
Īpaši mani iepriecināja fakts, ka uz kuģa bija pieejams internets, tāds palēns gan, bet bija!
Nu jā, vēl jau būtu ko rakstīt, taču šo braucienu, diemžēl nevarēju izbaudīt pilnībā, jo bija jāgādā par citu labklājību, tāpēc šoreiz lai paliek tikai sausa „noderīgā informācija”!

Un daži nevar apgūt elementāras lietas!

Man kā suņu mīļotājai šī ir medusmaize!

We do whatever it takes to make your walking holidays perfect.

Nezinu, cik reklāmistu pie šī ir strādājuši, bet manuprāt izcili!

Versaļas kods

Ir ceturtdienas vakars (15.04.2010.), Dailes teātrī izrāde "Versaļas kods"!
Žans Batists Poklēns de Moljērs - izcils dramaturgs un aktieris!
Mihails Bulgakovs - krievu literatūras ikona!
Rolands Atkočūns - režisors ar vārdu!
Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ķesteris, Valdis Liepiņš, Pēteris Liepiņš, Juris Strenga, Jānis Paukštello, Juris Bartkevičs, Ilze Vazdika, Akvelīna Līvmane, Pēteris Gaudiņš - Dailes teātra zieds! Izcilības!
Vita Vārpiņa, Intrs Rešetins, Aldis Siliņš, Gints Grāvelis, Lauris Subatnieks - Dailes teātra nākotnes zelta fonds!
Anna Heinrihsone - kostīmu māksliniece!
Visu samiksējot - "Versaļas kods"!
Izrāde, no kuras pēc pirmā cēliena atkal aizgājām! Un diemžēl, mēs nebijām vienīgie, kas pameta teātri! Kas notiek ar teātri? Kāpēc?
Lasu internetā - "Versaļas kodā" runa ne tikai par mākslinieka vai aktiera likteni, bet jebkura cilvēka atkarību no viņa paša vājībām un kaislībām. Mīlestība, naids, nodevība, piedošana…! - Režisoram Rolandam Atkočūnam izdevies nesaudzīgi un smeldzīgi runāt par traģisko, dzīves laikā ierobežoto mīlestības, emociju, spēku un vēlmju limitu! Diemžēl, man un ne tikai man, to nebija lemts saskatīt.
Pirms izrādes iegādājos programmu un ar patiešām lielu interesi izlasīju piecu A5 formāta lapaspušu garu aprakstu par Moljēra dzīvi un daiļradi, par Bulgakovu un viņa dzīves vilktajām paralēlēm ar Moljēra dzīvi. Apraksts saistošs, interesants un viegli uztverams.
Izrāde runā par tik zināmām lietām - mīlestību, naidu, nodevību, piedošanu…! Kāpēc tā mani neuzrunā? Kāpēc es to nespēju uztvert? Kāpēc ļoti daudzas izrādes epizodes spēju saprast un uztvert tikai tāpēc, ka esmu izlasījusi aprakstu programmā? Kā piemēru var minēt Luija XIV (Ģirts Ķesteris) pēkšņo baleta figūru izpildījums izrādes laikā! Ja nebūtu izlasījusi programmā, ka Moljērs rakstīja komēdijas - baletus, kuros mēdza dejot pats karalis. Diemžēl, šo epizodi neizprata arī trīs mani teātra līdzapmeklētāji, jo iepriekš neizlasīja programmā esošo informāciju! Taču tā kā biju lasījusi, biju kompetenta paskaidrot!
Vai tagad teātra izrādes skatoties, būsim spiesti iepriekš iepazīties ar libretu, kā tas ir operās un baleta izrādēs, lai saprastu kas, ko, kā?
Žēl iztērētā laika un ieguldīto līdzekļu!