Tā kā Līgo svētki bija iegadījušies pagari, nolēmām nodoties nevis gastronomiskām izvirtībām, bet apskatīt vēl neredzētas vietas gan tepat Latvijā, gan arī Lietuvā, jo diezgan cītīgi esam iesaistījušies vairākās apceļošanas akcijās - gan Dižajā Baltijas apceļošanā, gan piļu un muižu apceļošanā, un ja labi veiksies, tad pieķersim klāt arī Kurzemes apceļošanas akciju.
Nolemjam startēt 25.06. vakarā, jo Aivaram tā bija darba diena.
Tā kā viens no objektiem, ko nolēmām apmeklēt, bija Papes dabas parks, tad arī naktsmītnes meklējām tuvu tam un, protams, pie jūras. Mēs jau gan pagājušajā gadā izmēģinājām gulēšanu "bitītē" kempingos un atzinām par gana labu esam, taču šoreiz kulbā jaunie rumaki, jo velo bagāžniekus vēl neesam iegādājušies.
Un tā 25.06.no rīta plkst. 8:42 trijām naktsmītnēm - "Pūķrags", "Lejnieki" un "Papes Čakstes", izsūtīju e-pastus (jo e-pasti bija norādīti internetā pie šo naktsmītņu kontaktiem) ar vēlmi uzzināt, vai ir brīvas vietas šajās naktsmītnes no 25. uz 26.jūniju. Diemžēl, līdz plkst. 18:20, kad mēs izbraucām no mājām, neviena no minētajām naktsmītnēm tā arī mums neatbildēja. "Papes Čakstes" vismaz atzvanīja, bet tas bija pašā vakarā, kad mēs jau bijām ceļā uz Jūrmalciemu.
Secinājums - nelikt pie kontaktinformācijas e-pastus, ja tie netiek regulāri pārbaudīti. Un nepieņemšu aizbildināšanos, ka uzņēmējs taču nevar cauru dienu sēdēt pie datora - mūsdienu tehnoloģijas ļauj e-pastus saņemt arī mobilajā telefonā.
Lauku mājai "Jūrmaļi" Jūrmalciemā internetā e-pasts nebija norādīts, tādēļ zvanījām, un brīvas vietas bija! Un te nu jāsaka, jau tajā brīdī, kad saimnieks Jānis Jūrmalis mums teica "jā" vārdu - mums pašiem nezinot, jau bijām izvilkuši šī brauciena laimīgo lozi! Pie reizes jāatzīmē, ka visa saruna bija bezgala jauka, sirsnīga, atraktīva un humora pilna.
Un tā, lai arī pavēlu, aptuveni ap 23:00 esam Jūrmaļos. Jau ieejot pa durvīm, redzam, galds klāts - uz tā kūpinātas butes, Užavas alus un citi gardumi. Te atkal vajadzīga atkāpe, piesakot naktsmājas, apjautājos, vai saimnieks mūs nevarētu palutināt ar zivtiņām? Andele gan nesanākšot - tā saimnieks, bet brokastīs tās tika apsolītas. Taču tikām pie tām jau vakarā! Sarunas ieilgst līdz 00:30, bet esam ļoti apmierināti.
Plkst.9:30, pēc brokastīm un fantastiskām sarunām ar saimniekiem 1,5h garumā, dodamies uz Papes dabas parku. Lai arī sākotnēji bijām iecerējuši parka izzināšanai izmantot jaunos rumakus, no šīs idejas attiecāmies, jo sapratām, ka varētu būt par grūtu mums kā iesācējiem velo jomā, bet galvenais, mēs neuzspētu apskatīt "Jūrmaliešu senlietas" un pašu Jūrmalciemu, par kuru tik saistoši stāstīja Jānis.
Noklausāmies Papes dabas parka gides Veltas Kūpeles interesanto stāstījumu gan par zirgiem, gan par taurgovīm jeb savvaļas govīm un dodamies apskatīt vistuvāk jūrai esošo, no Lietuvas robežas pirmo Latvijā esošo - Papes, jeb kā kādreiz sauca Pappisen bāku. Papes bākas ugunis labas redzamības apstākļos var saskatīt pat 30 km attālumā. Bākas augstums 21 m virs jūras līmeņa. Pa ceļam piestājam pie Papes ezera putnu vērošanas vietā, bet, diemžēl, pat ar tālskati šamējie mums negrib rādīties. Šķērsojam savdabīgu tiltu pār Papes kanālu, un tad jau arī bāka ir klāt.
No turienes taisnā ceļā dodamies uz Latvijas etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāli "Vītolnieki", kas atrodas Papes Ķoņu ciemā un ir tipiska piejūras ciematiņa zvejnieka - zemnieka sēta, kurā var apskatīt senās ēkas, zvejnieku darbarīkus, apģērbu, 1100 gadus vecu vienkoča laivu, bet īpaši mani pārsteidza ļoti kompakta ēka, kur zem viena jumta ar atsevišķām ieejām bija izvietojusies kalēja smēde, pirts un lauku virtuve.
"Vītolnieki" neskatoties uz to, ka atrodas nu ļoti tālu no Rīgas, nebūt nav pamests lauku nostūris, ierodoties mums priekšā jau ir lietuviešu velobraucēju grupa aptuveni 15 gab., un rindā jau stāvēja atkal lietuvieši ar saviem Austrālijas paziņām. Tā kā īpaši kavēties negribējām, pievienojāmies pēdējiem un stāstījumu klausījāmies angļu valodā. Starp citu, runājot par lietuviešiem, bijām pamatīgi pārsteigti - Papē redzējām mašīnas tikai ar lietuviešu numuriem un dzirdējām tikai lietuviešu valodu. Nu ko lai saka, kas māk, tam nāk!
Iebraucam arī Rucavā, gribējām apskatīt etnogrāfisko māju "Zvanītāji", kas ir 19.gs.celta koka ēka un līdz mūsdienām saglabājusi savu pirmatnējo izskatu, bet diemžēl, tur mūs neviens negaidīja, laikam tāpēc, ka nebijām iepriekš pieteikušies.
Pa ceļam, braucot atpakaļ uz Jūrmalciemu, pa radio dzirdam, ka šodien, t.i. 26.06., vārda dienu svin Ausmas. "Jūrmaļu" saimnieces vārds ir Ausma! Nu ko, zvanām Rucavas TIC un jautājam, kur tuvākajā apkārtnē var iegādāties ziedus? Saņēmuši atbildi - Nīcā, dodamies uz turieni. Iegādājamies rozītes, nopērkam šampanieti, jo to, ka šampanietis garšo pašam "Jūrmaļu" saimniekam, uzzinājām jau iepriekšējā vakarā.
Apsveicam saimnieci, un saimnieka piedāvātajā izbraucienā pa Jūrmalciemu, dodamies viņa autiņā, ar viņu pašu pie stūres, pildot arī gida pienākumus.
Te nu jāpievēršas jaunajam Latvijas tūrisma tēlam. Kā zināms, jaunais Latvijas tūrisma sauklis ir - Nesteidzīga atpūta Latvijā! Tad nu ekskursija pa Jūrmalciemu bija tiešs trāpījums 10 šim sauklim.
Nav iespējams aprakstīt Jāņa stāstīto, tā bija tik daudz un tik neizsakāmi interesanti! Jānis, ja pareizi atceros, jau 4 paaudzē ir jūrmalciemietis un pats Kārlis Ulmanis pilnīgi nejauši, bet labprātīgi ir pieteicies Jāņa krusttēva lomai. Materiālā izteiksmē šis fakts Jāņa Jūrmaļa ģimenei 1935.gadā ienesa 105 latus! Sīkāk par šo faktu un daudzām citām interesantām lietām par Jāni Jūrmali un viņa kundzi Ausmu var izlasīt Rimanta Ziedoņa grāmatā "Jūras zemē Latvijā!"
Taču R.Ziedoņa grāmatā neaprakstītos Jāņa domu graudus daļēji atļaušos citēt. Kad Jāni nosaucu par Jāņonkuli, viņš saka: "Es neesmu nekāds onkulis! Pirmkārt, es neesmu tik bagāts, otrkārt, es neesmu tik labs!" Uz ko es teicu, ka tad jau viņš ir viens velna vecis! Šis teiktais viņam patika! Bet par to - es neesmu tika labs, es gan gribētu oponēt!
Vēl Jānis izstāsta, ka kādreiz zvejniekus sauca sievu vārdos - nevis Jānis, bet Ausminieks, jo sievas vārds ir Ausma, mans Aivars vienā mirklī pārtapa par Aivitnieku - man jau šī matriarhāta iezīme ļoti patika!
Uzzināju, ka vārītas cūku pupu pākstis dēvē par bandžiem un vēl, un vēl, un vēl!
Jānis izrāda mums arī savu saimniecību, tuvojamies dīķim, mums tiek iedotas baltmaizes šķēles, tiekam apklusināti, un tad Jānis uzsauc - tibiņas, tibiņas! Un kā uz burvju mājienu dīķī sāk lēkāt karpas. Kā izrādās, jau piecus gadus zivtiņas šādi tiek uzrunātas un, protams, atsaucas! Un kā nu ne, Jānis arī ziemā par tām rūpējas - aizsalušajam dīķim ar kompresora palīdzību tiek pievadīts skābeklis.
Jāni pats ir gids Jūrmalciemiešu senlietu krātuvē (tagad es zinu, ko nozīmē - iet uz āķiem), tikai nedaudz par tādām īsti sievišķīgām lietām un saimnieciskām nodarbēm pastāsta senlietu pārraudze. Tiekam izvadāti pa Jūrmalciema ceļiem un neceļiem, apskatām molu, klausāmies interesantus stāstus iz dzīves un nevaram vien beigt priecāties par to, ka tieši "Jūrmaļus" izvēlējāmies par savu naktsmītni! Jānis ir gatavs arī manai meitai Jūrmalciemā piemeklēt znotu un dēlam vedeklu:))
Kad esam Jūrmalciemu izbraukājuši krustu šķērsu, uzzinājuši vairāku jūrmalciemiešu dzīves gājumus, satikuši zvejnieku, kurš nāca mājās no zvejas, par kuru Jānis tikai nosmēja savu smejamo - ne pats lāga var nostāvēt, ne maisu noturēt, kad esam uzzinājuši, kāpēc kapiem ir dots tāds ambiciozs nosaukums - Dzimtenes kapi, dodamies atpakaļ uz "Jūrmaļiem".
Tagad ir laiks celt ārā savus rumakus un pēc saimnieka ieteikuma, dodamies apskatīt Latvijas augstāko - Pūsēnu kāpu. Taču tā kā atpakaļ no kāpas bijām iecerējuši braukt gar jūras alu, Jānis mūs vēl aizved līdz jūrai un parāda visus orientierus, lai mēs nenomaldītos atpakaļceļā. Nu ko, kāpjam rumakiem mugurā un aiziet! Un te nu jāsaka - mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Braucam, sekojam norādes zīmei, priecājamies par infrastruktūru - labiekārtotu autostāvvietu ar informācijas stendiem un dodamies tik tālāk jūras virzienā, jo kāpai taču loģiski jābūt pie jūras. Esam pie jūras! Stāvam uz kāpas! Augstas! Bet nu kaut kā aizdomīgi zems tas augstums. Saimniece Ausma teica, ka mēs no kāpās Nīcu redzēšot, te galvas jāpaceļ, lai priežu galotnes saredzētu.
Taču tā kā man reizēm, kā teica Jānis, mute kā elevators, redzot kāpās sauļojamies kādu kundzi, metu kaunu pie malas un taujāju, vai šī ir tā Pūsēnu kāpa? Lieki bija piebilst, ka smaids parādījās viņas sejā un sekoja teksts, ka kāpa esot stipri atpakaļ - mežā un sniedz mums vadošus norādījumus. Izrādās, labi infrastruktūrētā stāvlaukumā esot bijusi norāde, kurai mums bija jāseko. Nu ko, metam rumakus uz riņķi un steidzamies meklēt mežā Pūsēnu kāpu. Atrodam norādi, pievaram meža taku, bet galvenais, pa divām ļoti stāvām un augstām kāpnēm uzstutējot augšā savus rumakus, mūsu pūles ir vainagojušās panākumiem - Pūsēnu kāpa ir mūsu!
Taču doma vien, ka rumaki jādabūn pa tām kāpnēm atkal lejā, uzdzen drebuļus, tāpēc nolemjam no kāpas lejā doties caur mežu, jūras virzienā pa nelielām, knapi manāmām takām.
Esam veiksmīgi pievārējušuši bezceļa velomaršrutu un jūru sasnieguši. Jau iztālēm ieraugām Jāņa norādes un uzņemam kursu gar jūras malu uz tām. Jūtamies patīkami nokusuši, bet bezgala laimīgi.
Vakarā atkal pasēdēšana ar saimniekiem - svinam Ausmas ar šampanieti.
27.06. no rīta atvadāmies no saimniekiem un dodamies uz leišu zemi, priecīgi, ka mums tika dota iespēja iepazīties ar Ausmu un Jāni Jūrmaļiem. Lielum lielais paldies par visu, ko viņi mums sniedza!
Pārbraucot Lietuvas robežu, atkal un atkal "acīs iekrīt" Lietuvas ceļi. Un atkal, un atkal mums ir jautājums - kāpēc mums tie ir tik slikti, bet viņiem labi?
Mūsu mērķis - Kuršu kāpa un tajā esošā Pārnidža izzināšanas taka. Samaksājuši LTL 42,90, tiekam ar prāmi pāri uz Kuršu kāpu, samaksājot vēl LTL 20, tiekam ielaisti arī Neringā. Jāsaka godīgi, šī laikam ir dārgākā ieejas biļete bezmaksas objektā (taka ir bezmaksas objekts), taču tā bija mūsu brīva izvēle:)) Tā kā taka ir Baltijas dižās apceļošanas objekts un vieta, kur akcijas ietvaros ir jānofotografējas ir takā esošā Urbasa kalna bāka, tad to arī izdarām. Bāka celta 1874.gadā, tās augstums toreiz bija 51m, taču 2.Pasaules karā bāka tika uzspridzināta. 1956.gadā bāku atjaunoja, tikai tagad bākas augstums ir vairs 29,3m. varam tikai iedomāties, cik bāka bija varena pirms uzspridzināšanas.
Mazliet mulsināja norāžu neesamība uz bāku un diezgan nepievilcīgais skats pa ceļam uz bāku.
Mājupceļā izvēlamies braukt caur Šauļiem, jo arī tur atrodas viens no Dižās Baltijas apceļošanas objektiem - "Haima Frenkeļa villa". Villa mūs patīkami pārsteidz gan pēc satura, gan formas. Tā celta 1908. g. – vienīgā Šauļos un ir viena no nedaudzajiem Lietuvā esošiem XX gs. sāk. modernās arhitektūras (secesijas, jūgendstila) pieminekļiem. Ēkas interjerā ir grezna koka apdare, veidojumi, fresku fragmenti.
Un tā, veiksmīgi izpildījuši programmu, dodamies mājup. Imantiņš (Tom Tom) rāda, ka līdz mājām 152 km.
