Izrāde "Anna Kareņina" Nacionālajā teātrī

Pēc ilgiem laikiem Nacionālajā teātrī baudīju patiešām neaizmirstamu vakaru, proti, izrādi "Anna Kareņina".
Pavisam nesen aktrise Marija Bērziņa teica, ka mākslai ir divi kritēriji - tai jāuzrunā jūtas vai prāts. Tad nu lūk šī izrāde uzrunāja gan jūtas, gan prātu - spēcīgs aktieru sastāvs, fantastiski Kristīnes Pasternakas tērpi, baudāms muzikālais noformējums un Indra Roga izcila Annas Kareņinas lomā. Viņas fināla monologs vārdiski nebija tik spēcīgs, cik emocionāls bija tēlojums - likās, Indra Roga sevi saplosa gabalos uz skatuves.
Pirms izrādes dzirdēju dažus izrādei neglaimojošus komentārus - 2.cēliens garlaicīgs, izrāde ļoti gara, pat tādu - nu es Tevi neapskaužu. Tādējādi, uz izrādi braucu ar manāmu satraukumu. Bez tam, tik ļoti gribējās baudīt patiešām īstu klasiku, bet bailes bija no fakta, ka pēdējā laikā jebkurš klasikas gabals, piedodiet par teicienu, ir sačakarēts - "Mērnieku laiki" tam ir izcils piemērs, jāsaka arī "Zagļi" Dailes teātrī nu nav īsti baudāmi.
Taču "Anna Kareņina" pārspēja visas cerības. Protams, vienmēr var skaldīt matus - varbūt pēc tik spēcīga emocionlā fināla, bija pārāks straujš izrādes nobeigums, kas līdz ar to, it kā izrādes sākumu prasīja emocionāli piesātināku. Bet tā patiešām ir matu skaldīšana:) Laiks pagāja ļoti ātri un izrāde vēl nākamajā dienā mani turēja savā varā.
Un vēl viena atziņa, kas radās pēc izādes noskatīšanās - mainās laiki, mainās tikumi!