Meklēt šajā emuārā

ceturtdiena, 2011. gada 29. decembris

Kapusvētku PR

Gada nogalē steidzām apmeklēt vēl šīs sezonas abonementu pēdējo izrādi Nacionālajā teātrī - "Kapusvētku PR". Recenzijas nebiju lasījusi, kritiku arī nebiju dzirdējusi, tāpēc uz izrādi gāju pozitīvu emociju vadīta, jo vairāk tāpēc, ka kapusvētkus no savas bērnības atceros kā jauku un galīgi ne skumju pasākumu, tāpēc, ka vienmēr esmu pasmaidījusi par mūsu senču spēju salikt kopā šos divus, manuprāt, nesavienojamos vārdiņus - "kapi" un "svētki", tāpēc, ka Nacionālā teātrī iepriekš redzēta izrāde par tikai latvietim vien saprotamām lietām noteiktā kontekstā - Latgola.lv bija visnotaļ baudāma, tāpēc ka gada nogale ir gana saspringts laiks un viena komēdija ļaus nedaudz atslābināties. Pat iepazīstoties ar izrādes programmiņu, kurā gan izrādes veidotāji, gan aktieri apcer savu pieredzi kapusvētku sakarā, liekas - būs super! Tātad - pateicīga tēma, humors, labi, zināmi aktieri, Aiva Birbele - lugas autore, kura arī sevi jau ir pieteikusi, it kā viss liecina par labu rezultātu, taču nekā, vai pareizāk sakot - izrāde nekāda!
Vienmēr esmu uzsvērusi, ka esmu tikai ierindas skatītājs un nevis teātra guru, taču šī nu ir tā reize, kad liekas, tieši režisoram būtu jāuzņemas vislielākā atbildība par faktu, ka izrāde ir nekāda - nežēlīgi samākslota un pastiepta. Man nu ļoti traucēja tie mākslīgie spaiņi, mākslīgās desas, šasliku iesmi, kameras, mikrofoni, zari, ziedi utt., un liekas, ne tikai man tas traucēja, arī Guntas Virkavas Zentai bija pagrūti uz tā spaiņa apsēsties. Katrā gadījumā, ja šis mākslīgums bija iecerēts kā instruments, kas palīdz man kā skatītājam atklāt vai paspilgtināt izrādes uztveri, tad uz mani tas neiedarbojās, tieši otrādi - pat tracināja.
Arī aktieri, ar atsevišķiem izņēmumiem, diemžēl, šajā gadījumā nespēja "iznest" izrādi. Izcils, kā vienmēr, bija Uldis Dumpis, ļoti patīkami pārsteidza Inta Tirole. Vīlos savos favorītos Līgā Liepiņā un Ģirtā Jakovļevā, liekas, ka viņu tēli varēja būt stipri vien kolorītāki, taču iespējams, ka tāda bija režisora iecere.
To, ka izrādē kaut kas nebija kārtībā, liecina arī fakts, ka zāle pēc pirmā cēliena, bija stipri tukšāka.
Jau pēc izrādes noskatījos Aivas Birbeles komentāru par pašas radīto darbu http://www.diena.lv/diena-tv/izklaide-makslas/kapusvetku-pr-nacionala-teatri-13910302, un diemžēl, man nācās secināt, ka daudzas viņas ieceres netika atspoguļotas izrādē, netika darīts tā, lai es, kā skatītājs viņas teikto būtu "izgaršojusi" un sapratusi jau izrādes laikā, nevis pēc izrādes, klausoties autores komentāru. Skumji - kā teica Jasmīne - gotu kultūras pārstāve izrādē!
Tieši filigrānisms bija tas, kas man šajā izrādē pietrūka, lai labāk saprastu, epizode ar mācītāja pasniegto vizītkarti par apbedīšanas kantora pakalpojumiem Annai (Indra Burkovska) kā obligāts klātesamības nosacījums šašliku un desiņu tirdzniecības vietā pie baznīcas, bija izcila, taču tādu bija ļoti, ļoti maz.
Ejot uz Kapusvētku PR, tik ļoti biju pārliecināta, ka šo izrādi es varēšu ievietot vienā plauktiņā ar "Ar būdu uz baznīcu" un "Latgola.lv", taču - nekā!
Bet, lai Jūs paši varētu spriest par izrādi, Jums tā ir jāredz!

1 komentārs:

  1. Aivita, lasot tavus komentārus un piedzīvojumus teātra apmeklējuma laikā, arvien mazāka vēlēšanās mani pārņem apmeklēt jelkādu teātra izrādi. Jau tā eju 1x piecos gados...

    AtbildētDzēst