Dailes teātra kamerzāles izrādes 2009

Nepretendējot uz teātra kritiķa lomu, gribu paust savas pārdomas par divām Dailes teātra izādēm - "Vagīnas monologi" un "Shopping & fucking".
Jau vairāk kā 15 gadus esam Dailes teātra un Nacionālā teātra abonementu īpašnieki un cītīgi apmeklējam izrādes. Kā zināms, abonementi ir paredzēti izrādēm abu teātru Lielajās zālēs. Tajā pašā laikā, jau gadus četrus abi ar vīru runājam par to, ka abonementus vairs neiegādāsimies - to cenas aug, bet pats galvenais, dažas no izrādēm ir pilnīgi nebaudāmas! Vienīgais, ko var teikt izejot no dažām izrādēm: "Nu aktieri, protams, spēlēja izcili!" - visu cieņu viņiem! Taču lai vai kā, pienāk abonementu maiņas laiks, un mēs atkal iegādājamies jaunos abonementus - jo galu galā, spriest par kaut ko Tu vari tikai tad, ja pats to esi redzējis!
Jāatzīst godīgi, abu minēto teātru izrādes Mazajās zālēs, Kamerzālēs, Aktieru zālēs utt., visu šo gadu laikā kaut kā nesanāca apskatīt. Iemesli - kāpēc? - varētu būt dažādi, taču galvenais laikam ir tas, ka pilnīgi pietika ar tām izrādēm, kas ir jau redzētas.
Šogad, mainot kārtējos abonementus Dailes teātrī, mums tika iedoti atlaižu kuponi, kas paredzēja iegādāties biļetes Mazajā zālē un Kamerzālē ar 20% atlaidi. Nolēmām - jāpamēģina, jo izrādi ar skandalozo nosaukumu "Vagīnas monologi" kārojās redzēt jau sen!
Jāsaka godīgi - mulsināja daudz kas: nosaukums, tēma, režisors (Džilindžers) un arī jaunā vieta - Kamerzāle - tur taču nekad nav būts!
Balstoties uz kategorijām: patika - nepatika, es saku PATIKA un pat ļoti! Patika viss - akrises (Rēzija Kalniņa un Sarmīte Rubule), autores(Īva Enslere)skatījums uz lietām, pat režisors, kuru varēja atpazīt tikai pēc izvēlētās tēmas un vienas no galvenās lomas atveidotājas ekstravagantajiem apaviem. Taču galvenais, tā bija saikne ar aktieri, brīžiem bija sajūta, ka Tu pats esi procesā iekšā.
Nu ko, gandarījums pilnīgs!
Vakar pienāca kārta otrai izrādei ar ne mazāk skandalozu nosaukumu - "Shopping & fucking". Un izjūtas tik līdzīgas! Un kas bija interesanti, pirms izrādes dzirdējām sev apkārt sarunas gan krievu valodā, gan ar angļu valodā. Iespējams, tā bija tikai sagadīšanās, taču domāju, tas ir augstākais sasniegums - vērot izrādi sev svešā valodā un saprast to!
Mēģinu sev noformulēt - kas tad ir tas atšķirīgais, starp šīm un Lielās zāles izrādēm? Jau minēju saikni ar aktieriem un sajūtas, ka esi procesā iekšā! Taču galvenais, noskatoties abas izrādes, mani nepameta sajūta, ka tās ir vidotas tieši man, man personiski! Un laikam jau tā ir tā būtiskākā atšķirība!
Varu teikt vienu, esam kļuvuši kaislīgi citu Dailes teātra zāļu apmeklētāji:), ir iegādātas biļetes uz izrādi Mazajā zālē "Ne tāds kā visi citi", ceru, ka arī šī izrāde neliks vilties un savu kārtu gaida tādas izrādes kā "Suņa sirds", "Vīrieši uz nervu sabrukuma robežas" un "Kis kis - ņau ņau".