Meklēt šajā emuārā

ceturtdiena, 2010. gada 21. janvāris

Piedzīvojumi Dānijā. 1.diennakts

20.01. bija datums, kad mums bija jādodas uz dāņu zemi. Šoreiz brauciena mērķis nav īsti izklaide, bet dzīves nepieciešamība - dažādu lietu nogādāšana manam dēlam, lai dzīvi Dānija padarītu pēc iespējas komfrtablāku.
Izbraucām ap 17:30, jo uzticamais draugs Tom Tomiņš bija izskaitļojis, ka ceļā jāpavada 1600 km un tos mēs varēsim pievārēt 22h.
Esam Bauskas Statoilā, kad mans dēls aptver, ka viņam nav maka!!! Lieki būtu piebilst, ka makā ir visa dzīve - bankas kartes, kurās ir nauda, internetbankas kodu karte, CPR numurs, kas apliecina, ka Dānija uzturies legāli, studentu karte, kas skolā kalpo arī kā ieejas atslēga un, protams, tiesības. Laime pilnībā!!!
Tinot filmu atpakaļ, izvirzās divas versijas, kur varētu būt maks - 1. - mājas uz gultas, 2. - nozaudēts 60 metros starp mājam un aptieku! Protams, 1.versija visiem patīk labāk, bet nav izslēgta arī 2. Ar šādu apziņu dodamies ATPAKAĻ UZ LIELVĀRDI. Pa ceļam tiek modulēti varianti kā būs, ja būs.
Esam mājās! Uz dīvāna maka nav! Tātad nozaudēts! Ir intensīva zvanīšanās, ap 20:30 sazinamies arī ar bankas menedžeri (visu cieņu Agitai Beļunai no Ogres filiāles) un skaidrojam situāciju, vienojamies par turpmāko rīcību. Situāciju sarežģī tas, ka Mārcim 22.01. Dānijā eksāmens, tātad nebraukt nevar, līdz ar to, viņš pats klātienē Latvijā neko nevar nokārtot. Vienojamies par tūlītēju karšu bloķēšanu.
Laikā, kad visi izmisīgi meklē maku un drudžaini zvanās, nevienam nav laika pievērst uzmanību Grētiņai, kura no laimes, ka saimnieki ir atkal mājās, skrien kā jukusi apkārt pa istabu, ap visām mēbelēm ar savu pūkaino, spalvaino tīģeri apkārt, vai pareizāk sakot ar to, kas no tā ir palicis pāri, un spalvas un sintapons tik iet pa gaisu! Aivars saprot, ka šajā adrenalīna pārpilnajā situācijā, viņa ieguldījums varētu būt - tīģera pārpalikumu salasīšana pa grīdu, kā rezultātā atskan patiesi priecīgs izsauciens no viņa mutes: Nezvaniet! Re, kur ir!
Uz grīdas aiz dīvāna malas, Mārcim, liecoties pēc datora vada, maks bija vienkārši izslīdējis no kabatas. Nu ko, viss ir labi, kas labi beidzas!
Un tā, ar otro piegājienu startējam 20:30. Bet visi ir laimīgi!!! Suns, protams, tiek sabučots pār pārēm, jo ja viņš nebūtu priecājies un cūkojies, neviens neko nebūtu lasījis un maku atradis.
Braucam! Pirmās 6h pie stūres es - ņemu Latviju un Lietuvu. Pirmo reizi kopš iestāšanas ES mums ceļojot uz LV LT robežas tiek pārbaudīti dokumenti un mani kā šoferētāju, ieliek arī kompī. Bet man jau nav žēl!
Lietuva! Nakts! Tumšs! Taču ceļi burvīgi - gan kvalitātes, gan tukšo ceļu ziņā.
Iebraucam Polijā, samaināmies, varētu pagulēt, kaut kā neizdodas, nīkstu. Pēc 6h nīkšanas atkal tieku pie stūres. Ir jau agrs rīts un sākas besis! Poļu paniem eksistē tikai 2 ātrumi - 40km/h un 80km/h. Pamatojumu tam neatradu, jo atļautais ir gan 50 km/h pilsētās, gan 90 km/h ārpus pilsētas. Rezultātā drausmīga muļļāšanās, apdzīšana problemātiska, jo visur gājēju parejas, ātruma ierobežojumi līdz ar to 70 km/h un nenormāli liels skaits fotoradaru. Varbūt tas arī ir izskaidrojums jocīgajiem ātrumiem?
Esam Vācija, atkal samaināmies. Uzbraucam uz bāņa un 306 km līdz Lībekai ar 140km/h - jāsaka godīgi - garlaicīgi.
Tā nu man ir sanācis, ka ceļojusi pa Eiropu esmu ļoti daudz, bet Vācija vienmēr ir gājusi secen. Tagad, braucot pa bāni, smejos - nu ļoti skaista zeme - briedīši, kas ganās gar ceļa malu un vēja ģeneratori! Neko citu neredzam. Apstiprinās vecā patiesība, ka bāņi ir domāti nokļūšanai no punkta A punktā B, ja vēlies ko apskatīt, brauc pa mazajiem ceļiem.
Vācijas Z daļa, pa kuru braucam, ir sniegā, taču ceļi ir perfekti tīri un nekas neliecina, ka nedēļu atpakaļ satiksme šeit esot bijusi paralizēta lielā sniegputeņa dēļ.
Tātad 140 km/h pa bāni! Kaut kā aizdomīgi ātri tukšojas bāka - nu loģiski - ātrums mazajai bitītei paliels un nokrauta jau ar ne pa jokam. Tā kā vajadzētu benzīntanku, bet šī kā nav, tā nav. Rādītājs sāk bļaut, ka varam nobraukt vēl 50 km, benzīntanka nav! Varam nobraukt vel 20 km - benzīntanka nav!!! Tad Mārcis ņem rokā karti un mierina mūs ar domu, ka pēc aptuveni 10 km vajadzētu būt benzīntankam. Rādītāji uzrāda, ka varam vēl nobraukt 12 km - benzīntanka nav!!!!! Iestājas mērena panika! Un tad parādās viņš - Shell! Nu ko lai saka, otro reizi šajā brauciena esam ļoti laimīgi!
Līdz Koldingai, t.i., galamērķim ir atlikusi 197 km, tos veicam nepilnās 2h un esam klāt ap 19iem. Neliela elpas ievilkšana un gulēt, gulēt, gulēt!
Redzes ko nesīs jaunā diena Dānijā?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru